Dzīve kā teātris: redzēju cilvēkus no malas ar ideālu fasādi un aukstu kontroli. Tajā dienā Plazā, gaidot draudzeni, kļuvu par nejaušu liecinieci. Manu uzmanību piesaistīja pāris – abi izskatījās ap sešdesmit
Viņi izskatījās kā ideālas ģimenes paraugs: kopti, mierīgi, ar ilgas kopdzīves auru – īsta idille. Pēc kāda laika sieviete piecēlās un devās zupas virtuves virzienā, vīrietis viņu pavadīja ar skatienu. Bet, tiklīdz viņa pazuda no redzesloka, notika kaut kas tāds, kas man lika iekšēji saviebties.
Divas transformācijas
Tā bija pārvērtība, gandrīz zibens ātrumā: siltā smaida vairs nebija, tas noslīdēja no viņa sejas, it kā to būtu izslēguši ar pogu. Seja kļuva ne tikai nopietna – tā kļuva tukša un auksta. Viņš nekustīgi sēdēja sekundi vai divas, skatoties uz sievas krēslu. Un tad viņš ar tādu ikdienišķu, atstrādātu veiklību pastiepa roku pret viņas rokassomiņu, kas bija palikusi karājamies pie krēsla atzveltnes. Viņš tajā nerakņājās, bet precīzi zināja, kur sniedzas – viņa pirksti izvilka viņas tālruni.
Es sastingstu. Viņš atbloķēja ekrānu, zinot paroli, un man kļuva fiziski neomulīgi. Viņš nevis ātri pārbaudīja, kas zvanījis, bet atvēra viņas tērzētavu, viņa īkšķis ātri, metodiski ritināja viņas sarakstes lenti. Viņš neizskatījās īgns, greizsirdīgs vai satraukts; viņš izskatījās kā auditors, kā cilvēks, kas pārbauda atskaiti. Tas bija lietišķi, un šajā lietišķumā bija kaut kas nepatīkams.
Tas ilga varbūt minūti: viņš kaut ko pārlapoja, tad nobloķēja ekrānu un tikpat veikli iebāza tālruni atpakaļ – tieši tajā kabatiņā, no kuras to izņēma. Un atkal sastinga, skatiens vienā punktā, bez emocijām. Es ieraudzīju, ka viņa sieva atgriežas, un tad notika otrā trakā pārvērtība.
Vīrietis it kā “ieslēdzās” atpakaļ – sejas muskuļi atslāba, uz lūpām atkal parādījās tas pats maigais smaids, acis kļuva siltākas. Viņš pacēla galvu viņai pretī, un, kad viņa sēdās, viņš jau bija tas pats ideālais, mīlošais vīrs, kāds bija pirms piecām minūtēm. Viņš kaut ko viņai teica, un viņa atkal iesmējās.
Man kļuva šausmīgi, patiešām šausmīgi, jo es redzēju ne tikai īslaicīgu vājumu vai greizsirdību. Es redzēju atstrādātu mehānismu – sistēmu.
Šī aina neizgāja man no galvas. Šis pāris, kas publiski demonstrēja etalonu laulību – “līdz mūža malai”, “bēdās un priekos” – un tāda aizkulišu aina: tas aukstais, nepatīkamais skatiens un metodiskā pārbaude.
Lai iznīdētu celmu blakus vecmāmiņas kapam izmantojām senu ķīniešu metodi, pastāstīšu kāda tā ir
Lasi vēl: Šī šokolādes kūka ir kļuvusi ļoti populāra, turklāt tā ir lēta, sulīga un supergarda
Dzīve publikai
Mēs visi spēlējam lomas. Sociologs Ērvings Gofmans to sauca par “iespaida pārvaldību”. Mēs pastāvīgi “uzstājamies” publikas priekšā, cenšoties sevi parādīt vislabākajā gaismā. Sociālajos tīklos, darbā, pat draugu lokā, bet viskomplicētākās un reizēm trakākās izrādes tiek rādītas ģimenes iekšienē.
Šis pāris acīmredzami rādīja izrādi “ideāla laulība”. Viņi bija “uz skatuves” un tik ļoti iejutušies šajās lomās, ka paši vairs nesaprot, kur ir tēlojums un kur viņi ir patiesi. Vīrietis spēlēja “gādīgu vīru”, sieva – “laimīgu sievieti”, bet kas notiek, kad viens no aktieriem uz mirkli pamet skatuvi? Izrādās, otrs neaiziet pārtraukumā, bet kļūst par suflieri, kontrolieri, šīs izrādes cietumsargu.
Uzticēšanās vai kontrole
Tam, ko es redzēju, nebija nekāda sakara ar mīlestību. Tā nebija pat greizsirdība tās karstajā, kaislīgajā izpausmē. Tā bija auksta, aprēķināta kontrole. Tālrunis mūsdienu pasaulē nav tikai saziņas līdzeklis, bet mūsu personības turpinājums. Ieiešana partnera tālrunī bez atļaujas nav “tikai paskatīties”, bet personīgās telpas pārkāpšanas veids, tieša ziņa: “Es tev neuzticos, tu esi mans īpašums, man ir tiesības zināt par tevi visu.”
Vistrakākais ir tas, ka, spriežot pēc atstrādātajām kustībām, tas bija…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
