Vistrakākais ir tas, ka, spriežot pēc atstrādātajām kustībām, tas bija… normāli. Tā bija rutīna – viņš viņu “pārbaudīja”, iespējams, katru reizi, kad viņa aizgāja dušā vai izgāja uz veikalu. Šādās attiecībās nav gaisa, tajās nav “divu” – ir tikai viens subjekts (kontrolējošais) un viens objekts (kontrolējamais).
Nav svarīgi, vai sieviete par to zina; varbūt viņa nojauš un zemapziņā atstāj tālruni, lai viņš to “pārbaudītu” un “nomierinātos”. Tas vairs nav svarīgi. Tajā brīdī, kad uzticēšanos aizstāj verifikācija, attiecības nogrimst – paliek tikai apvalks, sociālais kontrakts.
Kad mīlestība kļūst par cietoksni
Kāpēc viņi joprojām ir kopā? Pēc, iespējams, trīsdesmit vai četrdesmit gadiem? Iespējams, tāpēc, ka šī kontrole ir tas, kas viņus satur kopā. Daudziem cilvēkiem, īpaši šajā vecumā, ideja “būt vienam” ir briesmīgāka par ideju “būt nelaimīgam”. Bailes no vientulības, finansiālā rutīna, ir kas uzada zeķes, pagatavo ēst un ir kas ūdens krānu salabo, kopīgi bērni (jau pieauguši), mazbērni, kopīgs īpašums, reputācija.
“Ko teiks cilvēki?” – tas viss rada spēcīgu līmi, kas satur kopā divus, iespējams, dziļi svešus cilvēkus. Vīrietis, iespējams, paniski baidās viņu zaudēt, bet tā vietā, lai stiprinātu saikni ar tuvību, viņš to stiprina ar kontroli. Viņš nevis ceļ tiltu, bet veido sienu ap viņu, pārvēršot viņu “mājīgo pasauli” par cietoksni ar apzeltītiem režģiem.
Un viņa? Varbūt viņa nezin, bet jūt šo smacējošo atmosfēru. Varbūt viņa pati kādreiz devusi iemeslu šai pārbaudīšanai un tagad par to maksā ar mūžu uzraudzībā – mēs to nezinām. Bet nepatīkami man kļuva dēļ cita, dēļ tā, cik ikdienišķi un mehāniski tas izskatījās. Nebija kaisles, drāmas, bija tikai darbs, rutīna.
Ko mēs redzam, skatoties uz citiem
Es aizgāju no Plazas, pirms ieradās mana draudzene. “Ideālā pāra” aina neizgāja man no galvas. Mēs tik bieži skatāmies uz citu dzīvēm un apskaužam. “Lūk, viņiem gan viss ir labi!” – mēs redzam nopulēto fasādi, ko mums parāda: smaidus fotogrāfijās, aizkustinošus žestus sabiedrībā.
Bet mēs nekad nezinām, kas notiek aizkulisēs, kāda cena ir samaksāta par šo “ideālo” attēlu. Dažreiz aiz visspožākās fasādes slēpjas vistumšākais, visaukstākais pagrabs, kur nav vietas uzticībai, bet ir tikai ieradums, bailes un totāla kontrole. Un, kad nākamreiz redzēsiet “ideālu” pāri, vienkārši atcerieties: jūs redzat tikai to, ko jums atļauj redzēt, īstā dzīve un kaut kas vienmēr ir paslēpts dziļāk.
Vienkārši atcerieties: Katra ideālā bilde, ko mēs redzam, ir tikai šīs dienas izrāde skatuvei. Mēs nekad nezinām, cik aktieru stāv aiz kulisēm, cik reižu starplaikā ir nomainītas maskas, un cik auksts ir gaiss, kad zibspuldzes nodziest. Tas pāris joprojām sēž manā atmiņā, atgādinot, ka klusums starp aplausiem bieži vien ir skaļāks un patiesāks par pašu ovāciju. Tāpēc, apskatot citu dzīves, es vairs nesaku: “Es gribētu tādu laulību.” Es saku: “Es gribu īstu laulību, pat ja tā nav ideāla.”
Vai jūs esat kādreiz saskārušies ar šādu “teātri” reālajā dzīvē?
