Pēc pusgada baudīta miera, viena nejauša vakariņu saruna atvēra man acis, liekot saprast, kas es šajās attiecībās patiešām esmu bijis.
Es Inesi satiku nejauši. Kolēģe ielūdza mani uz koncertu, jo viņai bija lieka biļete. Man ir piecdesmit seši, esmu inženieris, šķīries jau divpadsmit gadus un sen pieradis pie vientulības. Patiesībā es to biju iemīlējis.
Inese bija mīļa, ar siltu smaidu un klusu balsi. Ar viņu vienkārši bija viegli. Viņa nepieprasīja nemitīgu uzmanību, neapvainojās par klusuma brīžiem un neuzdeva neērtus jautājumus. Viņa vienkārši bija blakus. Klusi, neuzkrītoši un mājīgi.
Pēc trim mēnešiem pie manis parādījās viņas čības. Pēc tam halāts. Es pie viņas atstāju savu mīļāko krūzi. Mēs neapspriedām, ko tas nozīmē. Mēs vienkārši dzīvojām. Es pieķēru sevi pie domas: pirmo reizi divpadsmit gadu laikā es vairs negribēju brīvību, bet gan siltumu. Likās, ka esmu atradis nobriedušu, mierīgu mīlestību. Bez nekādām spēlītēm.
Taču pēc pusgada viss mainījās vienā vakarā…
Mēs sēdējām pie vakariņu galda. Biju pagatavojis pastu, viņa atnesa padzerties. Sarunas ritēja par brīvdienu plāniem, līdz Inese nolika glāzi un paskatījās uz mani ar citādu skatienu.
— Klau, man tev kaut kas jāsaka, — viņa iesāka. — Manai meitai šobrīd klājas grūti. Viņa viena audzina bērnu, īre ir dārga, līdzekļi nepietiek. Drīz būs jāmeklē cita dzīvesvieta.
Es pamāju ar galvu, domājot, ka viņa lūgs kādu praktisku padomu. Bet turpinājums mani pārsteidza.
— Es domāju, varbūt mēs varētu palīdzēt? — viņa mierīgi turpināja. — Tev ir liels trīsistabu dzīvoklis, bet mēs tajā dzīvojam divatā. Varbūt mēs to varētu apmainīt pret diviem mazākiem? Vienā dzīvotu mēs, bet otrā — mana meita ar mazbērnu. Tā visiem pietiktu vietas un mēs palīdzētu ģimenei.
Es noliku dakšiņu. Tajā brīdī es nevarēju noticēt tam, ko dzirdu. Mēs tikāmies tikai pusgadu. — Inese, tu piedāvā man mainīt manu dzīvokli, par kuru esmu maksājis visu mūžu, lai palīdzētu tavam bērnam, kuru es pat īsti nepazīstu?
Viņa sarauca pieri: — Bet mēs taču esam kopā. Vai nav dabiski palīdzēt savējiem? Tu taču esi labs un saprotošas cilvēks. Kāpēc turēt tik daudz brīvas vietas, ja kādam tā ir nepieciešama?
Tajā mirklī es sajutu, kā iekšā viss kļūst auksts. Visi tie mēneši, tēja, siltums un mājīgums… pēkšņi es ieraudzīju to citā gaismā. Tas nebija stāsts par mīlestību. Tā bija rūpīgi sagatavota “investīcija”. Viņa nebija meklējusi draugu, viņa bija meklējusi risinājumu savas ģimenes dzīvojamās platības jautājumam.
Mēs tajā vakarā atvadījāmies uz visiem laikiem. Nedēļu vēlāk man piezvanīja kolēģe, kura mūs iepazīstināja. Viņa jutās vainīga un atzinās: — Piedod, Andri. Inese toreiz pati lūdza, lai mūs iepazīstina.
Viņa zināja, ka tu dzīvo viens un tev ir liels dzīvoklis. Es domāju, ka tas ir tikai joks, bet izrādās, viņai jau toreiz bija savs plāns. Es noliku klausuli. Manī nebija ne rūgtuma, ne vēlmes kādu vainot.
Es jutu tikai dīvainu, dzidru skaidrību. Viss, kas iepriekš šķita kā nejauša saderība, pēkšņi ieguva loģisku, kaut arī nedaudz skumju izskaidrojumu.Ir pagājuši trīs mēneši. Es atkal esmu viens savā trīsistabu dzīvoklī. Un ziniet? Man ir labi.
Esmu sapratis, ka vientulība ir daudz vērtīgāka par šķietamu tuvību, kuras pamatā ir aprēķins. Klusums mājās ir dārgāks par meliem, kas ietērpti siltumā. Es joprojām ticu mīlestībai. Bet tagad es zinu: ja kāds pārāk ātri kļūst par “ideālu un ērtu” partneri, tas var būt skaidrs signāls. Īstas attiecības būvējas uz kopīgām vērtībām, nevis uz viena partnera resursu rēķina.
