Putnu fabrikas darbiniece sniedza vērtīgu padomu, kā “attīrīt” vistu no ķimikālijām un izvēlēties pareizo liemeni

Ziniet, man ir viena paziņa, kas strādā putnu fabrikā. Kādu reizi satikāmies dārzā — viņa ar olu groziņu, es ar vistu šašlikam.

Viņa paskatās uz manu vistu tik žēlīgi un saka: “Tu viņu gribi apēst vai ko?” Sākumā nesapratu, bet viņa turpina: “Tu zini, ar ko viņu fabrikā baroja?” Un tieši tajā brīdī es sapratu — velti smējos par to, kas vāra gaļu trīs stundas un osta katru vistas fileju.

Mana paziņa jau kādus desmit gadus strādā lielā putnu fabrikā. Viņa zina, kā apstrādā gaļu, cik ātri to atdzesē, ar ko baro un ar ko “aprasina” beigās. Ķīmija tur, godīgi sakot, ir visāda: sākot no barības līdz mitruma pastiprinātājiem, lai tītars izskatītos sulīgāks un smagāks. Īpaši tas attiecas uz atdzesētajām un saldētajām vistām, kas izskatās kā modeļi uz žurnāla vāka: spīdīgas, stingras, smaržo pēc vaniļas (nu labi, gandrīz).

Tātad — ir daži vienkārši, gandrīz kā vecmāmiņas laika paņēmieni, kā šo “pušķīti” samazināt līdz minimumam. Pati tagad vienmēr tā daru — īpaši tad, ja vista nav no lauku saimniecības, bet gan no lielveikala ar atlaidi.

 1. Zupai – vārīt divreiz.

Paņemiet vistu, aplejiet ar aukstu ūdeni un lieciet uz vismazākā uguns. Nav nepieciešams to uzreiz mest verdošā ūdenī, lai tā lēnām uzsilst. Pēc desmit minūtēm vārīšanas vienkārši nolejiet šo pirmo buljonu. Tas kalpo kā filtrs – tajā aiziet daļa no visām šīm ķīmiskajām vielām. Vista paliks, un jūs turpināsiet vārīt uz tīra ūdens. Bet garša? Neuztraucieties – pievienojiet vairāk sakņu, lauru lapu un sīpolu. Rezultāts būs ne sliktāks kā vecmāmiņas katlā.

 2. Cepšanai – noņemiet lieko.

Pirms vistas cepšanas, noņemiet no tās ādu. Saprotu, ka kraukšķīgā garoziņa – tas ir svēta lieta. Bet tieši ādā un taukos zem tās koncentrējas liela daļa “dāvanu” no fabrikas. Žēl, bet tas ir tā. Labāk jau bez ādas, bet ar mierīgu sirdsapziņu.

 3. Iemērcam.

Vienkāršs šķīdums: uz litru ūdens – ēdamkarote sāls un ēdamkarote parastā 9% etiķa. Aplejiet, ievietojiet ledusskapī uz stundiņu. Var arī ilgāk, bet ne līdz rītam. Šis marināde izvelk lieko un tajā pašā laikā dezinficē. Un etiķis pēc tam izzudīs, – pēc iemērcēšanas vistu vajadzēs noskalot. Gaļa kļūs nedaudz stingrāka, neizjuks pie cepšanas un – šeit ir triks – smaržos tīrāk.

Ziniet, es tagad jebkuru veikala vistu dalu uz “pirms” un “pēc”. Pirms apstrādes – tā ir kā aizdomīgs viesis virtuvē. Pēc – jau kā pazīstams, kuram var uzticēt zupu. Protams, pilnībā noņemt visu, kas tur nonācis ražošanas laikā, neizdosies. Bet samazināt – jā. Un tas jau nav slikti, īpaši ja runa ir par bērniem vai vecākiem radiniekiem, kuriem jūs gatavojat.

Lasi vēl: Pāris karotes baltā pulvera uz spaini ūdens – un augi pārvēršas līdz nepazīšanai: pati izmantoju, kad nekas cits nelīdz

P.S. Kad pirmo reizi mēģināju tā darīt, pamanīju vienu lietu. Gaļa sāka uzvesties savādāk uz pannas. Neizdalās tik daudz duļķaina šķidruma, nešprakst kā traka, bet cepas mierīgi. Un smarža – kā pie vistas no bērnības, bez dīvainiem “aromātiem” kā “ziepes ar pētersīļiem”.

 

 

Šķir otru lapu, lai lasītu turpinājumu…..