Skatoties atpakaļ, man vajadzēja rīkoties jau tad, kas es dzirdēju kādu sievieti savu bērnu aprakstām kā “nedaudz puņķainu”. Pieredzei vajadzēja man iemācīt to, ka steidzami jāpaķer savs bērns, jādodas mājās, jāievieto bērns plastmasas inkubācijas burbulī un jāgaida, kamēr slimības izraisītājs ir nomērdēts.
Par nožēlu, es tā neizdarīju un tagad mēs visi ciešam no tā sekām. Godīgi sakot, izskatās, ka mūsu dēls ar to tiek galā labāk kā mēs. Viņš laiku pa laikam ieklepojas, bet tas nespēj nomākt viņa labo garastāvokli. Viņš smaida redzot ārstu un ieraugot savu atspulgu, viņš māj kā aptracis.
No otras puses skatoties, attiecībās ar dēļu, esmu spiests uzņemties jebkurus draudus. Kā jau visi tēvi, es reiz teicu, ka dēla labā, darīšu visu iespējamo. Bet, kā jau visi tēvi, es to patiesībā nedomāju nopietni. Jo vienu dienu, es ieraudzīju kā mana sieva sūc dēlam puņķus ārā no deguna, izmantojot plastmasas iekārtu, tajā mirklī, es nolēmu, ka es to nekad nedarīšu. Nekad. Es zvērēju pie sava pēdējā elpas vilciena, ka nekad nesūkšu savam dēlam ārā puņķus. Tas šķita diezgan prātīgi.
Bet, cienījamais lasītāj, es to darīju. Es no viņa deguna sūcu ārā puņķus.
Šeit, noteikti, vajadzīgi paskaidrojumi. Sākumā, es izmantoju deguna aspiratoru, kuram ir parocīga atvere, kas neļauj bērna baciļiem nonākt tavā rīklē. Otrkārt, viņam tiešām vajadzēja attīrīt degunu. Jā, tas tomēr notika. Nevienam no mums tas nepatika un es necentīšos to atkātot. Domāju, ka ir novilkta līnija.
Par spīti visam, tā ir lieta, kas jādara, kad tavs bērns ir slims. Līdz šim, man bija izdevies visas viņa problēmas atrisināt tieši, pabarojot viņu, apmainot autiņus vai noliekot viņu gulēt. Bet mēs nevaram izārstēt saaukstēšanos, tādēļ, mums nākas izmantot neglītas, mazas iekārtas kā aspiratori, lai palīdzētu. Mums visiem svēti jāapsolās, ka to spēsim aizmirst.
Avots: theguardian.com