Kādā brīdī es sapratu vienkāršu lietu — ar gadiem kļūst svarīgāka iekšējā harmonija. Gribas mieru, savstarpēju cieņu un sarunas, kas sākas ar laipnu vārdu, nevis atsaucēm uz sen pagājušiem notikumiem.
Mazāk vēlēšanās paskaidrot savu rīcību vai attaisnoties. Šī apzināšanās bieži veicina arī attieksmes pārskatīšanu pret tālākiem radiniekiem.
Es neteikšu, ka attiecības ar ģimeni būtu jāpārtrauc — galu galā mēs savus radiniekus neizvēlamies. Taču dzīvē mēdz pienākt brīži, kad emocionālai labsajūtai nepieciešama veselīga distance. Tāpēc šoreiz vēlos dalīties ar saviem novērojumiem par dažiem ģimenes locekļu tipiem, no kuriem pēc piecdesmit gadu vecuma varētu būt veselīgi turēties nedaudz rezervētāk.
1. Radinieks – sliktu ziņu vēstnesis
Manā vasarnīcā dzīvo kaimiņš Koļa. Pats viņš ir diezgan mierīgs, bet situācija kļūst citāda, kad pie viņa viesojas sievasmāte — mana trešās pakāpes māsīca. Katru reizi saruna sākas ar vārdiem: ‘Vai dzirdēji?‘, un turpinās ar garu stāstījumu par dažādiem dzīves notikumiem un izaicinājumiem.
Ārā plaukst ceriņi, pavasaris ir pilnbriedā, bet sarunu tonis mēdz būt diezgan nomācošs. Pēc šādām reizēm jūtos emocionāli nogurusi — it kā vieglums būtu pazudis, bet vietā palikusi neliela iekšēja smaguma sajūta.
Dažiem cilvēkiem ir tendence vairāk pievērst uzmanību dzīves sarežģītākajām pusēm — viņi tās uzkrāj un dalās ar apkārtējiem. Tā viņi redz pasauli — pat saulainā dienā ieraudzīt arī smalkākas nianses. Kad sasniedzam noteiktu vecumu, kļūst svarīgi pievērst uzmanību savai emocionālajai labsajūtai.
2. Mūžīgs bērns pieaugušā ķermenī
Man ir tāls brālēns Krišjānis, kuram drīz būs ap piecdesmit. Viņš vēl joprojām dzīvo brīvā garā — bez pastāvīga darba, taču ar lielām ambīcijām. Krišjānis interesējas par kriptovalūtu, atbalsta jaunas uzņēmējdarbības idejas un plāno ceļojumus uz mūzikas festivāliem.
Viņš dzīvo pasaulē, kur solījumi reizēm paliek neizpildīti, bet darbi gaida savu brīdi. Pašlaik viņš nestrādā, taču stāsta, ka naudai ir jāļauj pelnīties pašai, kamēr viņa vecā māte par viņu rūpējas un palīdz ikdienas darbos. Kad viņš bija pie manis, mēs dzērām tēju un runājām par pagātni, un beigās viņš pieklājīgi lūdza man palīdzību.
Daudzās ģimenēs ir cilvēki, kas ilgstoši neuzņemas pilnīgu atbildību par sevi, jo viņus vienmēr atbalsta. Kamēr mēs turpinām viņus atbalstīt vai klausīties viņu stāstus, viņi tic, ka dara visu pareizi.
3. Radinieks kā svētku viesis
Man ir radinieks Pēteris no tēva puses. Viņš mēdz iegriezties ciemos, parasti sakot, ka paliks tikai uz nakti, taču nereti uzturas ilgāk, nekā sākotnēji plānots. Šajās vizītēs bieži izrādās, ka jāpalīdz ar dažiem praktiskiem darbiem mājās — piemēram, jāizved atkritumi vai jānopērk pārtika, ko parasti sanāk organizēt man.
Tie radinieki, kuru ierašanās līdzinās salūtam — sākumā kņada un sajūsma, bet pēc tam paliek vien dūmi un viegls nogurums. Pēc piecdesmit vairāk gribas mieru: balkonu, kur omulīgi pasēdēt, kaķi pie kājām un pīrāgu no kaimiņienes Lonijas — tās, kura vismaz pieklauvē, pirms ienāk.
4. Mūžīgi neapmierinātais radinieks
Tas ir mans brālēns — bērnībā kopā minām pedāļus un dauzījāmies pa pagalmu. Viņš bija enerģijas pilns! Bet tagad… viss šķiet pelēks: darbs neapmierina, ar kaimiņiem nesaprašanās, laikapstākļi nelāgi, sieva pārmet, bērni atsvešinājušies. Jau desmit gadus neesmu no viņa dzirdējis neko patiesi priecīgu. Ja kādam kaut kas izdodas, viņš vienmēr piebilst: “Es arī tā varētu, ja vien man būtu dota iespēja.”
Šajā dzīves posmā ir svarīgi apzināti izvēlēties cilvēkus, kas ienes mieru un līdzsvaru, nevis nemitīgu neapmierinātību.
5. Svešu noslēpumu vācēja
Mums bija radiniece — tante Rasma, klusa un mierīga sieviete ar tējas krūzi virtuvē. Viņa prata klausīties. Izstāstīji, viņa uzklausīja, pamāja ar galvu, atbalstīja. Tomēr dažas dienas vēlāk uzzināju, ka mana stāstītā informācija tiek nedaudz citādāk nodota tālāk, un brīnums, kā viņas prātā sajaucās personiskās sarunas, slepenās atzīšanās un tenkas, kas pēc tam nonāca ģimenes pulcēšanās reizēs.
Mierīgs cilvēks ne vienmēr ir uzticams. Laika gaitā esmu iemācījies atlasīt, ar ko dalīties personiskās lietās. Dažkārt saruna ar suni var būt drošāka nekā ar kādu tuvinieku.
6. Radinieki no “pagātnes”
Mans brālēna tēvs, Andris, kas dzīvo laukos, bieži saka: “Jā, astoņdesmitajos viss bija labāk! Produkti kvalitatīvāki, cilvēki godīgāki, zāle zaļāka.” Es viņu saprotu un cienu viņa skatījumu. Taču sarunas ar viņu dažkārt šķiet kā soli atpakaļ, bet es vēlos virzīties uz priekšu — ne vienmēr strauji, bet ar mierīgu noskaņojumu un bez liekām rūpēm par pagātni.
Reizēm, sēžot ar tasi tējas pie loga, es aizdomājos, cik bieži dzīvē mēs pieņemam tuvinieku rīcību tikai tāpēc, ka esam radinieki. Mēs uzklausām piezīmes, piekrītam neērtām vizītēm un klusējam, pat ja vēlamies aiziet. Tā ir tāpēc, ka mums ir iemācīts – ģimene ir svarīga vērtība.
Ar gadiem saproti, ka svarīgākais dzīvē ir iekšējais miers. Kad blakus paliek tikai tie, ar kuriem ir viegli būt. Tie ir tie cilvēki, ar kuriem ir vērts būt kopā.
Dzīves gaitā mēs bieži saprotam, cik svarīgi ir saglabāt iekšējo mieru un apkārt sev izvēlēties cilvēkus, ar kuriem viegli un patīkami būt. Tieši šie cilvēki kļūst par mūsu patiesajiem sabiedrotajiem un atbalstu ikdienā. Kā jūs domājat – cik svarīga ir ģimene un tuvinieki jūsu dzīvē? Vai jums ir cilvēki, ar kuriem jūtat šo vieglumu un mieru? Dalieties ar saviem viedokļiem komentāros!
