Svētdienas vakars mūsu mājās parasti ir mierīgākais laiks nedēļā. Mēs ar vīru Intu mīlam šo klusumu pirms jaunās darba nedēļas sākuma – karsta tēja, kāds labs raidījums televizorā un lēnas sarunas par plāniem.
Taču pagājušajā svētdienā šo idilli pārtrauca negaidīts troksnis koridorā. Durvis atvērās, un mājās ienāca mūsu vienīgā meita Katrīna. Viņa nebija viena. Viņai blakus stāvēja Raimonds – puisis, ar kuru viņa tikās tikai dažus mēnešus un kuru mēs mīļvārdiņā jau bijām dzirdējuši saucam par Raimi.
Katrīnai ir divdesmit divi gadi. Viņa ir gudra, tūlīt beigs universitāti un paralēli strādā par administratori salonā. Mēs ar vīru vienmēr esam lepojušies ar viņas patstāvību un spēju tikt galā ar savu dzīvi.
Taču tas, ko mēs ieraudzījām tajā vakarā, mūs pilnīgi nesagatavotus. Raimonds turēja rokās milzīgu tūrisma mugursomu, un viņa skatiens liecināja, ka viņš šeit nav ieradies tikai uz īsu pieklājības vizīti.
— Mammu, tēti, iepazīstieties, tas ir Raimonds! — Katrīna paziņoja ar tādu toni, it kā teiktu, ka ir nopirkusi jaunu kleitu. — Viņam šobrīd ir pamatīgas problēmas ar dzīvokļa saimnieci, viņa viņu burtiski izlika aiz durvīm šajā aukstumā.
Tāpēc Raimis dzīvos pie mums, kamēr mēs kopā neatradīsim kaut ko citu. Jūs taču neesat pretī? Viņam tiešām nav kur iet…
Ints tajā brīdī gandrīz aizrijās ar tēju. Es skatījos uz meitu un nespēju noticēt savām ausīm. Tas nebija lūgums pēc palīdzības vai padoma, tas izklausījās pēc cieta fakta konstatācijas. Bet ārā plosījās sals, sniegs putināja, un mana mātes sirds neļāva pateikt “nē” un izdzīt jaunu cilvēku naktī uz ielas.
Mēs piekritām, cerot uz viņa sapratni. Ja es būtu zinājusi, kā izvērtīsies šī nākamā nedēļa un kā Raimis “saimniekos” mūsu telpā, es būtu rīkojusies pavisam citādi.
Viesis, kurš sajauca mājas ar kūrortu
Es naivi domāju, ka pieaudzis vīrietis, nonākot svešās mājās, centīsies būt diskrēts, kluss un pateicīgs par jumtu virs galvas. Gaidīju, ka viņš vismaz piedāvās iznest miskasti, nomazgāt savu kafijas krūzi vai pajautās, kādi ir mūsu mājas noteikumi.
Taču jau otrdienas rītā es sapratu, ka Raimonds mūsu mājās jūtas kā ekskluzīvā “viss iekļauts” viesnīcā, kur par visu ir samaksāts un mēs ar Intu esam personāls, kam nav tiesību uz savām vēlmēm.
Man rīti ir saplānoti pa minūtēm – es ceļos sešos trīsdesmit, lai paspētu uz darbu. Tajā rītā es atdūros pret aizslēgtām vannasistabas durvīm. No iekšpuses skanēja skaļa mūzika un bezrūpīgas ūdens šļakatas.
Es pieklauvēju: — Raimond, piedod, bet man pēc divdesmit minūtēm jāiziet no mājas. Vai tu varētu nedaudz ātrāk? — Jā, tūlīt, tūlīt! — Raimis jautri atsaucās, bet turpināja mazgāties vēl pusstundu, it kā nekas nebūtu teikts.
Kad viņš beidzot iznāca, vannasistaba izskatījās pēc applūdušas pirts pēc vētrainas ballītes. Spogulis pilnīgi aizsvīdis, visur nomesti slapji dvieļi, un mans dārgais, profesionālais šampūns bija atstāts vaļā, burtiski iztukšots līdz pusei.
Viņš pat nepajautāja, vai drīkst to lietot. — Piedodiet, “tante Taņa”, aizrāvos! — viņš noteica ar tādu vieglprātīgu smaidu un aizgāja uz virtuvi, atstājot slapjus pēdu nospiedumus uz parketa.
Es nokavēju darbu, jo man nācās tīrīt aiz viņa un vākt kopā viņa izmētātās lietas. Todien es pirmo reizi sajutu, ka manas mājas vairs nepieder man.
Sautējums, kas pazuda bez pēdām
Trešdienas vakarā es speciāli pagatavoju milzīgu katlu ar sātīgu liellopa sautējumu. Domāju, ka mums ar vīru pietiks vismaz divām vakariņām, lai nebūtu katru dienu jāmokās pie plīts pēc garām darba stundām.
Kad mēs ar vīru ceturtdienas vakarā atgriezāmies mājās, noguruši un izsalkuši, ledusskapī mūs gaidīja tukšs katls. Tas pat nebija ielikts izlietnē – tas stāvēja tieši turpat uz plīts, burtiski izlaizīts līdz pēdējai mērces pilienam.
Raimis gulēja uz viesistabas dīvāna, ērti iekārtojies mūsu spilvenos, un spēlēja videospēles. — Čau! — viņš noteica, pat nepagriežot galvu un neatraujoties no ekrāna. — Tas sautējums bija tiešām klase, Taņtuka kundze!
Tikai mazliet par maz bija. Vai virtuvē ir vēl kas garšīgs? Mēs ar Katrīnu tā kā gribam kaut ko uzkost.
Man burtiski aizsita elpu. Pieaudzis vīrietis, 23 gadus vecs, bija viens pats nolocījis četru cilvēku porciju, nebija pat iedomājies pajautāt, vai mēs paši esam paēduši, un tagad vēl sūdzējās, ka porcija bijusi par mazu! Es skatījos uz netīro trauku kalnu izlietnē un jutu, kā mana pacietība sāk drupt.
Viņš pa šo nedēļu ne reizi nebija aizgājis uz veikalu, ne reizi nebija nopircis pat maizes klaipu vai piena paku. Viņš vienkārši patērēja visu, ko mēs ar Intu bijām nopelnījuši.
Pēdējais piliens – “mazais televizors”
Piektdienā Ints atgriezās mājās noguris. Viņam ir viens vienīgs rituāls – piektdienas vakaros noskatīties sporta ziņas vai hokeja spēli, lai atslēgtos no darba rutīnas. Kad viņš ienāca viesistabā, tur jau saimniekoja Raimonds. Viņš bija pieslēdzis savu datoru pie mūsu lielā televizora un skaļi komentēja kaut kādu spēļu tiešraidi, skaņu uzgriezis līdz galam.
— Raimond, — Ints mierīgi teica. — Es gribētu noskatīties maču. Šī ir mana vienīgā atpūta nedēļā. — Ak, Inta kungs, te tūlīt būs pats interesantākais moments! Pacietīsieties stundiņu? Vai arī – jums taču guļamistabā ir tas mazais televizors, varat aiziet tur. Tur būs klusāk un neviens netraucēs, — Raimis noteica, pat nenovēršot acis no ekrāna.
Es redzēju, kā Inta dūres savelkas. Savās mājās viņš tika padzīts uz guļamistabu pie maza ekrāna, jo ciemiņš negribēja piekāpties ne par collu. Tajā brīdī es sapratu, ka brīvdienas būs izšķirošas. Es vairs nespēju un negribēju klusēt.
— Raimi, — es ienācu istabā. — Mūsu mājās hokejs ir tradīcija. Ja tev vajag spēļu strīmu, tu vari to skatīties savā portatīvajā datorā vai telefonā. Viņš tikai neapmierināti paraustīja plecus un kaut ko nomurmināja zem deguna, bet televizoru neatbrīvoja, it kā manis nemaz nebūtu istabā.
Es jutu, ka spriedze mūsu dzīvoklī ir sasniegusi kritisko robežu. Ziemas sals ārā šķita nieks salīdzinājumā ar to emocionālo aukstumu, kas tagad valdīja mūsu ģimenes attiecībās.
Sestdienas rīts solījās būt vēl trakāks. Kad mēs pamodāmies, no virtuves atskanēja skaļa mūzika un nevaldāmi smiekli. Es iegāju iekšā un ieraudzīju ainu, kas lika manai sirdij burtiski apstāties no sašutuma.
Kas notika virtuvē un ko Raimis izdarīja ar manu mīļāko pannu?
Šķir otru lapu un uzzini, kāpēc es viņu burtiski izmetu no mājas.
