Virtuvē valdīja pilnīgs haoss, it kā tur būtu gājis pāri viesulis. Katrīna un Raimonds bija nolēmuši pagatavot pankūkas, bet procesā bija pamanījušies nosmērēt pilnīgi visu – milti klāja virsmas, olas čaumalas mētājās tieši uz manas tīrās kafijas aparāta paplātes, bet uz grīdas tecēja lipīgs kļavu sīrups. Taču vissāpīgākais bija redzēt, kā Raimonds darbojās pie plīts.
Viņš cepa pankūkas uz manas mīļākās, dārgās pannas ar īpašu keramisko pārklājumu. Un viņš to darīja, griežot pankūkas apkārt ar parastu metāla dakšiņu, burtiski ar spēku skrāpējot un griežot tajā trauslajā virsmā. Katrs skrāpējums man grieza sirdī.
— Labrīt! Mēs te nedaudz “šeftējam” pa virtuvi! — Raimis jautri uzsmaidīja, pat nemanot manu šausmās sastinguso seju un vīra dusmīgo skatienu. Es paskatījos uz savu sabojāto pannu, uz tukšo ledusskapi, kuru vakar vakarā biju piepildījusi visām brīvdienām, un uz savu meitu, kura šo visu bezatbildību pieļāva.
— Nē, Raimond, — es teicu klusi, bet tik stingri, ka mūzika virtuvē uzreiz tika izslēgta. — Brokastu nebūs. Kravā savas mantas. Tūlīt pat. Šajā sekundē.
— Kas notika? — Katrīna nobālēja un pieleca kājās. — Mammu, tu ko, vienas pannas dēļ viņu dzen prom? Ārā ir putenis, mīnus piecpadsmit grādi! Tu nevari tā rīkoties!
— Tas nav pannas dēļ, Katrīn. Tas ir elementāras cieņas dēļ, — es atbildēju, jūtot, kā katrs vārds manī burtiski vibrē no pārdzīvojuma. — Raimis šeit ir nodzīvojis nedēļu, nav nopircis nevienu maizes klaipu, ir sabojājis manas lietas, padzinis tēvu no televizora un uzskata, ka mēs esam viņa kalpi.
Ja viņš tā grib dzīvot, lai iet uz viesnīcu vai meklē citus kam “sēdēt” uz kakla. Mana pacietība ir beigusies, un es vairs netaisos izlikties, ka viss ir kārtībā.
Raimis mēģināja kaut ko iebilst par to, ka mēs esam “jocīgi vecāki” un ka viņš “nopirks jaunu pannu, kad saņems algu”, bet es biju nepielūdzama. Viņiem vajadzēja tieši vienu stundu, lai sakravātos. Katrīna bēdājās, ka mēs esam nežēlīgi un izbojājam viņas vienīgo laimi, bet Ints tikai mierīgi piegāja pie meitas un teica vārdus, ko viņa, cerams, atcerēsies visu mūžu: — Mīlestība sākās tur, kur beidzas egoisms, meit.
Ja jūs gribat dzīvot kopā, dariet to par savu naudu un savā telpā. Tad jūs sapratīsiet, cik maksā katrs šķīvis, katra vakariņa un katrs miers, ko mēs šeit sargājam.
Mācība, kas bija nepieciešama abiem
Viņi aizgāja, skaļi aizcirzdami durvis. Raimonds vēl pamanījās noburkšķēt, ka “ar tādiem skopuļiem un kontrolieriem dzīvot nav iespējams”. Viņi tagad īrē mazu, šauru istabiņu kādā kopmītnē Rīgas otrā pusē. Katrīna zvana katru otro dienu, sūdzas, ka Raimis nepalīdz mājas darbos, ka viņiem nepietiek naudas pārtikai un ka tur nav neviena, kas nomazgātu traukus viņu vietā vai sagatavotu siltu sautējumu.
Es viņu uzklausu, reizēm pat jūtu līdzi kā māte, bet atpakaļ neaicinu. Es saprotu, ka šī briesmīgā nedēļa bija labākā un nepieciešamākā dzīves skola mūsu meitai. Viņa beidzot sāk saprast, ka pieaugušo dzīve nav tikai rozā brilles un romantika – tā ir atbildība, darbs un, galvenais, spēja cienīt tos, kas tev sniedz palīdzīgu roku.
Mūsu mājās atkal ir kluss, silts un mierīgs. Pannu es nopirku jaunu, bet to nevienam vairs nedodu. Šis stāsts man iemācīja, ka robežas ir jānovelk uzreiz un stingri, pat ja tas sākotnēji šķiet skarbi. Jo, ielaižot savā mājā cilvēku, kurš neciena tavu darbu un tavus noteikumus, tu riskē pazaudēt pašu dārgāko, kas tev pieder – savu iekšējo sirdsmieru.
Vai jūs būtu rīkojušies tāpat šādā situācijā? Vai varbūt es tomēr biju pārāk barga pret jauno pāri un Raimondu? Rakstiet savas domas un pieredzi komentāros!
