Mēs iepazināmies vēlā rudenī, kad Jelgavas ielās jau valdīja tas īpašais miers pirms pirmā sniega. Sporta klubs pilsētas centrā bija mana patvēruma vieta pēc garām darba stundām.
Es skrēju savus ierastos kilometrus, vērojot, kā aiz loga lēnām iedegas laternas, kad blakus trenažierim parādījās viņš. Mūsu ceļi krustojās pie ūdens automāta – viņš ar smaidu palaidīja mani pa priekšu un viegli pajokoja par to, cik noguruši mēs abi izskatāmies pēc darba dienas.
Viņu sauca Raivis. Četrdesmit divi gadi, ieturēts, smaidīgs un ar tādu mierīgu pašpārliecinātību balsī, kas uzreiz lika justies droši. Viņš pastāstīja, ka strādā par vadošo loģistikas speciālistu lielā uzņēmumā, kas nodarbojas ar starptautiskiem pārvadājumiem.
Bija šķīries pirms dažiem gadiem, bet runāja par to bez rūgtuma. Tajā pašā vakarā, kad ārā jau sūrstēja aukstums, viņš uzaicināja mani uz tēju nelielā kafejnīcā pie Driksas upes. Es piekritu, jo tajā brīdī tas šķita kā pareizais sākums kaut kam labam.
Man pašai tobrīd bija četrdesmit četri. Pēc šķiršanās biju nodzīvojusi viena vairākus gadus, strādāju par vecāko grāmatvedi pašvaldības iestādē un biju pieradusi pati tikt galā ar saviem rēķiniem un sadzīvi.
Dzīvoju savā divistabu dzīvoklī un nemeklēju piedzīvojumus, bet gan stabilitāti. Raivis šķita tieši tāds vīrietis, kādu meklē sieviete manos gados – nobriedis, saprotošs un ar skaidru skatījumu uz dzīvi.
Solījumi, kas sildīja ziemas vakaros
Mūsu tikšanās kļuva regulāras. Pirmais mēnesis bija gandrīz neticami skaists. Raivis vienmēr zināja, ko pateikt un kā rīkoties. Viņš nekad neļāva man pat aizdomāties par rēķina apmaksu restorānā, vienmēr atvēra durvis un pievērsa uzmanību vissīkākajām detaļām.
Otrajā randiņā viņš mani pārsteidza ar milzīgu klēpi tulpju, kas sildīja manu dzīvokli, kamēr ārā plosījās putenis.
Tomēr visvairāk mani savaldzināja mūsu saruna trešajā randiņā. Mēs sēdējām mājīgā restorānā, un viņš, paņēmis manu roku, teica vārdus, kurus es tik ilgi biju gribējusi dzirdēt:
— Madara, es savos gados vairs nespēlēju spēlītes. Man ir labi ienākumi, stabils pamats zem kājām un es meklēju sievieti, kuru lutināt. Ar mani tev ne par ko nebūs jāuztraucas. Es gribu, lai tu jūties pasargāta un lai tev nekā netrūktu.
Es tam noticēju. Viņa apģērbs bija kvalitatīvs, viņš brauca ar koptu automašīnu un viņa telefons vienmēr rādīja ziņojumus par “svarīgiem darījumiem”.
Viņš stāstīja par jaunām kravām, par noliktavu paplašināšanu un par prēmijām, kas gaidāmas gada noslēgumā. Viss izskatījās tik loģiski un pārliecinoši, ka man pat prātā neienāca kaut ko apšaubīt. Es jutos kā aiz mūra.
Pirmās zīmes, kurus es negribēju redzēt
Pēc aptuveni sešām nedēļām sākās nelielas “sakritības”. Mēs bijām aizbraukuši nelielā brīvdienu izbraukumā uz Jūrmalu, lai pastaigātos gar jūru. Kad pienāca laiks norēķināties par pusdienām, Raivis pēkšņi kļuva nedaudz domīgs, pārbaudīja visas jakas kabatas un beigās klusi noteica:
— Madara, iedomājies, cik neveikli… Es maku atstāju otrā jakā, kas palika mašīnā, bet mašīna ir otrā ielas galā. Vai tu varētu šoreiz samaksāt? Es rīt, kad tiksimies, tev atdošu.
Es pasmaidīju un mierīgi samaksāju. Tie bija aptuveni četrdesmit eiro, un es pat ne mirkli neiedomājos, ka tas varētu būt kaut kas vairāk par vienkāršu aizmāršību. Taču nākamajā dienā viņš par to neieminējās.
Un arī aiznākamajā nē. Man kļuva neērti par to jautāt – kā nekā, viņš taču tik daudz bija tērējis mūsu pirmajos randiņos.
Pēc nedēļas situācija atkārtojās Jelgavas lielveikalā. Viņam “nenostrādāja karte”, un es nopirku vakariņām visu nepieciešamo. Tad sekoja gadījums degvielas uzpildes stacijā.
Pamazām es sāku pamanīt, ka rēķinu apmaksa arvien biežāk gulstas uz maniem pleciem, bet Raivja stāsti par lielajiem darījumiem un prēmijām kļuva tikai skaļāki.
“Pārejas periods” un kopdzīves sākums
Nākamais pavērsiens notika negaidīti. Viņš ieradās pie manis vēlā vakarā, izskatījās ļoti satraukts un pastāstīja, ka viņa īrētā dzīvokļa saimnieks pēkšņi izlēmis atgriezties no ārzemēm un viņam desmit dienu laikā jāatbrīvo telpas.
— Esmu tik aizņemts darbā ar jauno projektu, ka man vienkārši nav laika skriet un skatīties jaunus dzīvokļus, — viņš noguruši noteica. — Madara, varbūt es uz kādu nedēļu varu pārvākties pie tevis? Tikai kamēr atradīšu kaut ko patiešām labu. Es negribu īrēt pirmo, kas pagadās.
Es šaubījos. Mūsu attiecības vēl bija pašā sākumā, un kopdzīve manā mierīgajā dzīvoklī šķita sasteigta. Tomēr viņš bija tik pārliecinošs un solīja, ka tas ir tikai uz brīdi. Galu galā – ārā bija slapjdraņķis un aukstums, un es negribēju atstāt savu tuvāko cilvēku bez pajumtes.
Viņš pārvācās ar pāris koferiem. Pagāja nedēļa, tad mēnesis. Es pamanīju, ka Raivis nemaz nesteidzas meklēt jaunu mājvietu. Vēl vairāk – viņš pilnībā ignorēja jautājumus par komunālajiem maksājumiem vai pārtikas iegādi. Kad es mēģināju par to ieminēties, viņa loģika mani apstulbināja:
— Mīļā, tu taču par šo dzīvokli maksātu tāpat, vai es te būtu, vai nē. Gaisma deg tikpat ilgi, siltums ir tāds pats. Kāda starpība? Kad es saņemšu savu lielo gada bonusu, es visu nosegšu ar uzviju.
Steidzamais 800 eiro aizdevums
Kopš mūsu pirmās tikšanās sporta klubā bija aizritējuši jau trīs mēneši, un mūsu ikdiena šķita nostabilizējusies. Taču kādā parastā otrdienas rītā es pamanīju, ka Raivis uzvedas neierasti – viņš bija manāmi nemierīgs un nespēja atrast sev vietu.
Viņš soļoja šurpu turpu pa viesistabu, nepārtraukti kaut ko klusi un saspringti skaidroja pa tālruni, līdz beidzot pārtrauca sarunu, apsēdās man blakus un nāca klajā ar lūgumu, kas tajā brīdī apgrieza mūsu attiecības kājām gaisā.
— Madara, man ir steidzama situācija. Manam loģistikas projektam pietrūkst neliela summa drošības iemaksai. Mana bankas karte ir bloķēta uz drošības pārbaudi, jo ienāca pārāk liela summa no ārzemēm.
Man vajag 850 eiro šodien līdz pusdienlaikam. Ja neiemaksāšu, zaudēšu visu līgumu.
Es apjuku. 850 eiro bija ievērojama summa, gandrīz visa mana mēneša alga. Taču viņš solīja, ka pēc trim dienām, tiklīdz karte tiks atbloķēta, viņš man atdos 1000 eiro kā paldies par sapratni. Viņš mani apskāva, skatījās acīs un teica, ka esmu viņa vienīgais atbalsts.
Es aizgāju uz bankomātu un izņēmu naudu. Es gribēju viņam palīdzēt, es gribēju ticēt, ka mēs esam komanda. Viņš paņēma naudu, nobučoja mani un aizsteidzās “glābt darījumu”.
Pāršķir otru lapu, lai uzzinātu, ko es atklāju pēc nejauša zvana uz Raivja norādīto darba vietu un kāpēc viņa skaistie solījumi izplēnēja vienā mirklī, atstājot mani pie tukša galda
