Mans pieredzes stāsts par randiņu, kurā vīrieša izvirzītās prasības man lika rīkoties negaidīti.
Mēs nesatikāmies kafejnīcā. Man nepatīk šī sēdēšana pie bezgaršīgas kafijas, tēlojot, ka man ir ārkārtīgi interesanti, kamēr fonā skan citu apmeklētāju sarunu drumslas un trauku šķindoņa. Es piedāvāju parku – svaigs gaiss, kustība un, kas nav mazsvarīgi, iespēja jebkurā brīdī vienkārši aiziet, ja izrādīsies, ka cilvēks ir, maigi sakot, dīvains. Parkā tu neesi “iesprostots” pie galdiņa, gaidot rēķinu; tu esi brīvs savā kustībā.
Mani sauc Marina, man ir 47 gadi. Es nemeklēju vīru, kurš mani „izglābs” no vientulības vai finansiālām grūtībām. Man ir savs dzīvoklis, stabils darbs, pieaudzis dēls, kurš jau dzīvo savu dzīvi, suns, kas vienmēr priecājas mani redzēt, un stabila dzīve bez liekām drāmām. Vienkārši gribējās kompāniju – cilvēku, ar kuru pasmieties, apspriest kādu filmu vai aizbraukt nelielā ceļojumā brīvdienās. Es ticu, ka divi pieauguši, pašpietiekami cilvēki var papildināt viens otra dzīvi, to neapgrūtinot.
Iepazīšanās: kad paziņas kļūst par savedējiem
Mūs iepazīstināja kopīgi paziņas. ‘Marina, viņš ir brīvs, nopietns vīrietis, inženieris – tev patiks,’ draudzene teica ar to īpašo mirdzumu acīs, kas raksturīgs visiem savedējiem. Man ir 47 gadi, esmu galvenā grāmatvede – profesija, kas iemāca mīlēt precizitāti un neticēt skaitļiem bez pamatojuma. Es neesmu no tām, kas tic pasakām par prinčiem, bet nolēmu pamēģināt.
Andris (54) pirmajā tikšanās reizē tiešām radīja labu iespaidu. Viņš bija nosvērts, pieklājīgs, runāja par savu darbu inženierzinātnēs un saviem hobijiem. Viņa valoda bija skaidra, un šķita, ka viņš ir cilvēks, kurš stabili stāv uz zemes. Pēc pāris telefonsarunām nolēmām pastaigāties pa parku, lai iepazītos tuvāk vidē, kas neuzliek liekas saistības.
Pirmās piecpadsmit minūtes: es domāju, ka man ir paveicies
Mēs runājām par darbu, laikapstākļiem un to, cik reizēm nogurdinoši mēdz būt mēģinājumi izveidot jaunas attiecības pēc piecdesmit. Tas ir vecums, kad “bagāža” – gan emocionālā, gan sadzīves – ir katram. Andris atzina, ka jau pusgadu meklē savu īsto cilvēku, taču līdz šim visas sievietes, ar kurām viņš mēģinājis veidot kontaktu, esot bijušas „kaut kādas ne tādas”.
– Saprotu, – es piekrītoši pamāju. – Arī manā pieredzē ne vienmēr veicas. Reizēm gadās sastapt pārāk lielīgus vīriešus, citreiz – tādus, kuri paši nemaz nezina, ko vēlas. Šķiet, ka šajā vecumā cilvēki kļūst vai nu pārāk izvēlīgi, vai tieši otrādi – pārāk noslēgti.
– Nē, man ir cita problēma, – Andris turpināja, viņa balss kļuva nedaudz asāka, un viņa gaitas temps nedaudz pieauga. – Lielākā daļa mūsdienu sieviešu prasa par daudz. Te viņām vajag materiālo nodrošinājumu, te dārgus atvaļinājumus un dāvanas. Bet man rodas jautājums – ko viņas pašas ir gatavas piedāvāt pretī?
Es kļuvu uzmanīga. Šis pagrieziens sarunā man šķita interesants, tāpēc nolēmu vienkārši ieklausīties, neiejaucoties. Grāmatveža instinkts lika man gaidīt nākamos “skaitļus” šajā emocionālajā tāmē.
Teorija par “līdztiesību” un slēptie nodomi
– Es vispār brīnos, – viņš domīgi noteica, – ka sievietes brieduma gados joprojām mēdz domāt, ka viņām kāds kaut ko ir parādā tikai tāpēc vien, ka viņas ir sievietes. Es meklēju godīgu partnerību. Mums taču ir līdztiesība, vai ne? Piecdesmit pret piecdesmit. Tu sniedz man, un es sniedzu tev.
– Tas izklausās loģiski, – es mierīgi atteicu, lai gan iekšā jau iedegās mazs brīdinājuma signāls. – Bet saki, ko tieši tu ar to domā? Kā tu praktiski iztēlojies šo „piecdesmit pret piecdesmit” modeli mūsu ikdienā? Vai mēs runājam par dalītiem rēķiniem vai ko citu?
Andris apstājās pie liela ozola un pagriezās pret mani. Viņa skatiens bija tiešs un prasīgs. “Tas nav tikai par naudu,” viņš teica. “Tas ir par enerģijas un laika sadali.”
Prasību saraksts: kad saproti, ka velti esi izgājusi no mājas
Sals un stikls: pirmais aukstuma vilnis atklāja vēl vienu problēmu ķīniešu automašīnām
– Redzi, es esmu vienkāršs cilvēks, – teica Andris. – Man nevajag tos ziedus vai pārlieku romantiku. Meklēju sievieti, kura saprot, ka attiecības ir praktiska lieta. Esmu gatavs sniegt savu daļu, bet arī no otras puses sagaidu noteiktu rīcību.
– Kādu tieši rīcību? – es jautāju, jūtot, ka saruna sāk ieņemt negaidītu virzienu. Es jau sāku iztēloties viņa ideālo pasauli, un tajā nebija daudz vietas manai brīvībai.
– Nu, pirmkārt, man ir svarīgi, lai mājās būtu siltas vakariņas. Es darbā nogurstu un nevēlos vakaros vēl stāvēt pie plīts. Otrkārt – miers. Man nepatīk liekas diskusijas par sīkumiem, man vajag, lai mājas ir zona, kur es atpūšos. Un treškārt – brīvība. Brīvdienās man ir savas intereses, makšķerēšana vai pirts ar draugiem. Es negribētu, lai par to rastos kādi pārpratumi vai kontrolēšana.
Es apstājos un brīdi vērīgi paskatījos uz viņu, mēģinot saprast, vai viņš tiešām domā to, ko saka, vai arī tā ir kāda dīvaina pārbaude. – Andri, tas skan pēc diezgan precīza amata apraksta. Bet ko šajā modelī esi gatavs sniegt tu? Kas ir tas, ko tu ienesīsi mūsu kopīgajā ikdienā? Ja es gatavoju vakariņas un nodrošinu mieru, kamēr tu makšķerē – kur ir tas tavi “50 procenti”?
Viņš izskatījās neviltoti pārsteigts, it kā mans jautājums būtu lieks: – Kā ko? Esmu uzticams vīrietis, man ir stabils darbs, es nedzeru. Man šķiet, ka mūsdienās tas jau ir daudz. Ko vēl vairāk sievietei vajag? Es taču nebūšu slogs, es būšu klātesošs!
Analīze: kāpēc tas vairs nav bonuss
Šis teikums par nedzeršanu man lika pasmaidīt. Mūsu sabiedrībā joprojām valda uzskats, ka “vīrietis, kurš nedzer un nestrādā fizisku vardarbību”, ir jau dāvana pati par sevi. Taču man, sievietei, kura pati sevi nodrošina un kura ir emocionāli nobriedusi, šie punkti ir minimālais standarts, nevis sasniegums. Tas ir tāpat kā nopirkt automašīnu un priecāties, ka tai ir riteņi.
Patiesības mirklis: kad vairs nav spēka klusēt
– Andri, ļauj man tev paskaidrot kādu lietu, – es teicu, cenšoties saglabāt mierīgu balsi, lai gan iekšēji viss vārījās.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
