Mans pieredzes stāsts par randiņu, kurā vīrieša izvirzītās prasības man lika rīkoties negaidīti.
Mēs nesatikāmies kafejnīcā. Man nepatīk šī sēdēšana pie bezgaršīgas kafijas, tēlojot, ka man ir ārkārtīgi interesanti. Es piedāvāju parku – svaigs gaiss, kustība un, kas nav mazsvarīgi, iespēja jebkurā brīdī vienkārši aiziet, ja izrādīsies, ka cilvēks ir, maigi sakot, dīvains.
Mani sauc Marina, man ir 47 gadi. Es nemeklēju vīru, kurš mani „izglābs”. Man ir savs dzīvoklis, darbs, pieaudzis dēls, suns un stabila dzīve bez liekām drāmām. Vienkārši gribējās kompāniju – cilvēku, ar kuru pasmieties, apspriest kādu filmu vai aizbraukt nelielā ceļojumā brīvdienās.
Reģistrējos iepazīšanās vietnē. Uzrakstīju godīgi: 47 gadi, šķīrusies, strādāju par galveno grāmatvedi, mīlu suņus un neciešu melus. Foto ieliku parastu – džinsos, mežā ar suni, bez filtriem.
Uzrakstīja Andris. 54 gadi, inženieris, šķīries. Anketā – adekvāts teksts, normālas bildes, nekādu „meklēju slaido bez bērniem līdz 30”. Sarakstījāmies nedēļu. Šķita normāls vīrietis – stāsta par darbu, hobijiem, joko pieklājīgi.
Tikāmies parkā. Viņš atnāca – garš, nosirms, izskatījās tieši tāpat kā foto. Tas jau bija pirmais pluss – vismaz nav samelojis. – Marina? Patīkami iepazīties, – viņš pasniedza roku. Paspiedām rokas un devāmies pastaigā.
Pirmās piecpadsmit minūtes: es domāju, ka man ir paveicies
Mēs runājām par darbu, laikapstākļiem un to, cik reizēm nogurdinoši mēdz būt iepazīšanās portāli. Andris atzina, ka jau pusgadu meklē savu īsto cilvēku, taču līdz šim visas sastaptās sievietes esot bijušas „kaut kādas ne tādas”. – Saprotu, – es piekrītoši pamāju. – Man arī ne vienmēr veicas. Reizēm gadās sastapt pārāk lielīgus cilvēkus, citreiz – tādus, kuri nemaz nav gatavi nopietnām attiecībām.
– Nē, man ir cita problēma, – Andris turpināja. – Lielākā daļa mūsdienu sieviešu prasa par daudz. Te viņām vajag materiālo nodrošinājumu, te dārgus atvaļinājumus. Bet man rodas jautājums – ko viņas pašas ir gatavas piedāvāt šajās attiecībās?
Es kļuvu uzmanīga. Manī radās interese par to, kurp šī saruna virzās, tāpēc nolēmu vienkārši ieklausīties.
– Es vispār brīnos, – viņš domīgi noteica, – ka sievietes brieduma gados joprojām mēdz domāt, ka viņām kāds kaut ko ir parādā tikai tāpat vien. Es meklēju godīgu partnerību. Mums taču ir līdztiesība, vai ne? Piecdesmit pret piecdesmit. Tu sniedz man, un es sniedzu tev. – Tas izklausās loģiski, – es mierīgi atteicu. – Bet saki, ko tieši tu ar to domā? Kā tu iztēlojies šo „piecdesmit pret piecdesmit” modeli mūsu ikdienā?
Prasību saraksts: kad saproti, ka velti esi izgājusi no mājas
– Redzi, es esmu vienkāršs cilvēks, – teica Andris. – Man nevajag tos ziedus vai pārlieku romantiku. Meklēju sievieti, kura saprot, ka attiecības ir praktiska lieta. Esmu gatavs sniegt savu daļu, bet arī no otras puses sagaidu noteiktu rīcību.
– Kādu tieši rīcību? – es jautāju, jūtot, ka saruna sāk ieņemt negaidītu virzienu.
– Nu, pirmkārt, man ir svarīgi, lai mājās būtu siltas vakariņas. Es darbā nogurstu un nevēlos vakaros vēl stāvēt pie plīts. Otrkārt – miers. Man nepatīk liekas diskusijas par sīkumiem. Un treškārt – brīvība. Brīvdienās man ir savas intereses, makšķerēšana vai pirts ar draugiem. Es negribētu, lai par to rastos kādi pārpratumi.
Es apstājos un brīdi vērīgi paskatījos uz viņu, mēģinot saprast, vai viņš tiešām domā to, ko saka. – Andri, tas skan pēc diezgan precīza saraksta. Bet ko šajā modelī esi gatavs sniegt tu? Kas ir tas, ko tu ienesīsi mūsu kopīgajā ikdienā?
Viņš izskatījās neviltoti pārsteigts, it kā mans jautājums būtu lieks: – Kā ko? Esmu uzticams vīrietis, man ir stabils darbs, es nedzeru. Man šķiet, ka mūsdienās tas jau ir daudz. Ko vēl vairāk sievietei vajag?
Patiesības mirklis: kad vairs nav spēka klusēt
– Andri, ļauj man tev paskaidrot kādu lietu, – es teicu, cenšoties saglabāt mierīgu balsi, lai gan iekšēji viss vārījās. – Tu mini, ka nedzer un strādā, it kā tas būtu kas īpašs. Bet vai tas nav vienkārši pamats jebkuram pieaugušam un atbildīgam cilvēkam?
Viņš mēģināja ko iebilst, bet es turpināju: – Tu saki, ka meklē partneri, bet tajā pašā laikā sagaidi, ka es uzņemšos visus mājas darbus un gatavošanu, kamēr tu baudīsi savu brīvību. Man rodas jautājums – kur šajā visā ir vieta manai atpūtai un manām interesēm? Vai tiešām tu meklē līdzvērtīgu dzīvesbiedri, vai tomēr kādu, kura vienkārši padarīs tavu ikdienu ērtāku, neko neprasot pretī?
– Marina, tu visu uztver pārāk saasināti, – viņš noteica, izskatoties nedaudz aizvainots.
– Nē, Andri, es vienkārši runāju tiešu valodu, – es mierīgi atbildēju. – Tev ir 54 gadi un liela dzīves pieredze, taču šķiet, ka tu joprojām tici modelim, kurā sieviete ir kaut ko parādā vīrietim tikai tāpēc vien, ka viņš ir blakus. Es tam vairs nepiekrītu. Es meklēju draudzību un abpusējas rūpes, nevis amata aprakstu mājsaimniecības vadīšanai.
Kas notika tālāk: fināls bez kafijas un skumjām
Andris mirkli klusēja, tad vēsā tonī noteica: „Mums laikam tiešām nav pa ceļam.” Viņš piecēlās un aizgāja, neatskatoties.
Es paliku sēžam, lēnām malkojot savu kafiju un vērojot garāmgājējus. Sajūta bija dīvaina – nevis dusmas, bet gan tāda kā skaidrība. Kāda kundze pie blakus galdiņa, kura nevilšus bija dzirdējusi mūsu sarunu, man veltīja saprotošu smaidu. „Ziniet, meitēn, labāk ir pateikt nē tagad, nekā pēc desmit gadiem saprast, ka esi pazaudējusi sevi,” viņa klusi teica. „Mēs savā laikā biežāk izvēlējāmies klusēt. Prieks redzēt, ka jūsu paaudze mācās runāt par savām robežām.”
Es nenožēloju šo sarunu. Jā, iespējams, es biju pārāk tieša, un varbūt apkārtējie to pamanīja. Taču man ir 47 gadi, un šajā vecumā laiks kļūst par pārāk dārgu valūtu, lai to tērētu neizrunātām lietām.
Es neesmu noskaņota pret vīriešiem. Gluži pretēji – es joprojām ticu, ka ir iespējamas skaistas un līdzvērtīgas attiecības. Taču esmu sapratusi vienu būtisku lietu: cieņa un rūpes nav “sievietes pienākums”, tas ir kopīgs ieguldījums.
