– Tu mini, ka nedzer un strādā, it kā tas būtu kas īpašs. Bet vai tas nav vienkārši pamats jebkuram pieaugušam un atbildīgam cilvēkam? Arī es nedzeru, strādāju un nodrošinu sevi. Vai man tāpēc būtu jāsaņem medaļa?
Viņš mēģināja ko iebilst, bet es turpināju, vairs neļaujot sevi pārtraukt: – Tu saki, ka meklē partneri, bet tajā pašā laikā sagaidi, ka es uzņemšos visus mājas darbus un gatavošanu pēc savas darba dienas, kamēr tu baudīsi savu brīvību pie upes ar makšķeri. Man rodas jautājums – kur šajā visā ir vieta manai atpūtai un manām interesēm? Vai tiešām tu meklē līdzvērtīgu dzīvesbiedri, vai tomēr kādu, kura vienkārši padarīs tavu ikdienu ērtāku, neko neprasot pretī? Tas nav “piecdesmit pret piecdesmit”. Tas ir “mans komforts uz tava rēķina”.
– Marina, tu visu uztver pārāk saasināti. Tu esi pārāk agresīva, – viņš noteica, izskatoties nedaudz aizvainots, klasiski mēģinot pārcelt fokusu no savām prasībām uz manu reakciju.
Robežu nospraušana brieduma gados
– Nē, Andri, es vienkārši runāju tiešu valodu, – es mierīgi atbildēju, jūtot sevī augam spēku, ko dod pašcieņa. – Tev ir 54 gadi un liela dzīves pieredze, taču šķiet, ka tu joprojām tici modelim, kurā sieviete ir kaut ko parādā vīrietim tikai tāpēc vien, ka viņš ir blakus. Es tam vairs nepiekrītu. Mums nav divdesmit gadi, kad mēs kopā būvējam pamatus no nulles. Es meklēju draudzību, intelektuālu apmaiņu un abpusējas rūpes, nevis amata aprakstu mājsaimniecības vadīšanai un servisa sniegšanai.
Es sapratu, ka mūsu pasaule nekad nesatiksies. Viņš meklēja apkalpojošo personālu ar “bonusu”, es – ceļabiedru.
Kas notika tālāk: fināls bez kafijas un skumjām
Andris mirkli klusēja, viņa lūpas bija sažmiegtas šaurā svītrā. Tad vēsā tonī noteica: „Mums laikam tiešām nav pa ceļam. Žēl, man likās, ka tu esi saprātīga sieviete.” Viņš piecēlās un aizgāja, neatskatoties, atstājot mani parka vidū.
Es paliku sēžam uz soliņa, lēnām malkojot savu kafiju no līdzņemamās krūzes un vērojot garāmgājējus. Sajūta bija dīvaina – nevis dusmas vai aizvainojums, bet gan tāda kā skaidrība un pat atvieglojums. Es biju izvairījusies no mēnešiem ilgām diskusijām un neizpildāmām gaidām vienas stundas laikā.
Nejaušā atziņa no blakussēdētājas
Kāda kundze gados pie blakus soliņa, kura nevilšus bija dzirdējusi mūsu sarunu, man veltīja saprotošu smaidu. Viņas acīs bija viedums, ko dod tikai nodzīvoti gadi. „Ziniet, meitēn, labāk ir pateikt nē tagad, nekā pēc desmit gadiem saprast, ka esi pazaudējusi sevi, kalpojot kādam, kurš pat nepamana tavu nogurumu,” viņa klusi teica. „Mēs savā laikā biežāk izvēlējāmies klusēt un paciest, jo “tā vajadzēja”. Prieks redzēt, ka jūsu paaudze mācās runāt par savām robežām un nebaidās palikt vienas, ja piedāvājums ir necieņas pilns.”
Es pateicos viņai par šiem vārdiem. Tie bija tieši tas, kas man tobrīd bija nepieciešams.
Laiks kā dārgākā valūta
Es nenožēloju šo sarunu un to, ka biju tik tieša. Jā, iespējams, es biju pārāk asa, un varbūt apkārtējie to pamanīja. Taču man ir 47 gadi, un šajā vecumā laiks kļūst par pārāk dārgu valūtu, lai to tērētu neizrunātām lietām, mājieniem vai mēģinājumiem “pārveidot” pieaugušu vīrieti.
Es neesmu noskaņota pret vīriešiem vai attiecībām. Gluži pretēji – es joprojām ticu, ka ir iespējamas skaistas, līdzvērtīgas un cieņpilnas attiecības, kurās abi partneri rūpējas viens par otru. Taču esmu sapratusi vienu būtisku lietu: cieņa un rūpes nav “sievietes pienākums”, tas ir kopīgs ieguldījums. Ja vīrietis uzskata, ka viņa klātbūtne un alga ir pietiekams pamats, lai pieprasītu bezmaksas mājsaimnieci, tad mēs dzīvojam dažādos gadsimtos.
Atgriežoties mājās, mans suns mani sagaidīja ar tādu pašu prieku kā vienmēr. Es pagatavoju vakariņas tikai sev, ieslēdzu filmu, kuru vēlējos redzēt, un jutos laimīga. Mana pasaule ir vesela, un tajā drīkst ienākt tikai tie, kas to spēj cienīt.
Kāds ir jūsu viedoklis?
Vai Marina rīkojās pareizi, izsakot visu tieši acīs, vai tomēr vajadzēja saglabāt “sievietes maigumu”, mieru un vienkārši pieklājīgi aiziet, neatklājot savas kārtis? Vai tiešām mūsdienu vīrieši (pat brieduma gados) joprojām meklē „mājkalpotājas”, aizsedzoties ar vārdu “tradīcijas”, vai arī sievietes ir kļuvušas pārāk prasīgas, gaidot emocionālu inteliģenci un kopīgu sadzīves nastas nešanu?
Rakstiet komentāros! Vai jums ir gadījušies līdzīgi “pārsteigumi” pirmajos randiņos?
