Tagad es dzīvoju šai dienai un ne no kā nebaidos. Es jau redzēju uz sava drauga piemēra, kas notiks, ja to nedarīs. Es sāku lasīt mīļākās grāmatas, skatīties labas filmas, biežāk tikties ar draugiem. Pārstāju aizkavēties darbā. Tagad es attiecos pret dzīvi kā vērtīgu pieredzi.
Es paņēmu kristāla gāzes, kuras man reiz uzdāvināja uz kāzām, lai no tām dzertu vīnu. Es sāku nēsāt savus labākos uzvalkus ne svinīgu gadījumu dēļ, ikdienā lietot mīļākās smaržas, lai gan agrāk sev to atļāvu tikai uz svētkiem.
Es aizmirsu par vārdiem “kaut kad” un “reiz”, jo es nolēmu dzīvot šodienai, just, redzēt, dzirdēt šeit un tagad.
Es bieži domāju, kā rīkotos mana drauga sieva, ja būtu zinājusi, cik viņai ir atlicis. Visticamāk, viņa tiktos ar sev mīļiem cilvēkiem un labi pavadītu ar viņiem laiku.
LASI VĒL: Kā dzīvo 50 gadus vecas vientuļas sievietes?
Ja es uzzinātu, ka manas dienas ir skaitītas, es negribētu nožēlot to, ko neesmu izdarījis. Lielais skaits nenotikušo tikšanos ar draugiem izvestu mani no pacietības. Kā arī nenosūtīto ziņu skaits savas mazdūšības, vienaldzības un aizņemtības dēļ. Es tika maz saviem tuviniekiem runāju, ka viņus mīlu.
Tagad es daru tikai to, kas nes man prieku, ielaižu savā dzīvē laimi. Es uzskatu, ka katra mana diena ir īpaša. Vienkārši tāpēc, ka viņa ir.”
Bet kas ir tava motivācija izmantot savu laiku vērtīgi? Padalies komentāros.
