Nostāk no ceļa, pie milzīgas nogāztas egles, gulēja stāvs tumšās drēbēs. Cilvēks. Baltķepis apstājās desmit metru attālumā no gulošā, apsēdās sniegā un sāka kaukt — jau skaļi, griezīgi. Reksis pieskrēja pie cilvēka, apšņāca un sāka īdēt.
Mārtiņš, aizmirstot nogurumu, pienāca klāt. Tas bija jauns puisis, pēc izskata pilsētnieks, dārgā, bet mežam nepiemērotā jakā. Blakus mētājās mugursoma, tukša blašķe. Vectēvs noliecās, pielika roku pie kakla. Puisis bija viena soļa attālumā no tās saules. Nosalis, apmaldījies, izsmelts.
Un viņu, pazudušu biezoknī, atrada vilks. Lai atvestu pie viņa to vienīgo divkājaino, kuru viņš pazina un kuram, iespējams, savā mežonīgajā izpratnē bija kaut ko parādā. Varbūt atcerējās krāsns siltumu un gaļas garšu bērnības bargajā salā. Varbūt redzēja Mārtiņā daļu no sava “bara”, par kuru bija atbildīgs Reksis. Bet varbūt viņā vienkārši nebija baiļu no šī konkrētā cilvēka, un viņš, atradis svešo, atveda to pie savējā — līdzīgi kā vilcene atnes medījumu uz midzeni.
Mārtiņš nedomāja. Spēka viņam nebija daudz, bet adrenalīns un niknums par pašu situāciju iepludināja vecajos kaulos tēraudu. Viņš kaut kā uzstūma puisi uz pleciem (tas bija tievs, gandrīz bezsvara stāvoklī) un vilkās atpakaļ uz mājām. Baltķepis un Reksis gāja blakus, pēdu pēdā, kā goda eskorts, kā dzīvie kruķi, gatavi jebkurā brīdī atbalstīt.
Ticis līdz mājai, Mārtiņš gandrīz saļima uz sliekšņa. Viņš iekurināja krāsni līdz sārtumam, norīvēja puisi, dzirdināja ar karstu, saldu tēju ar karoti. Tas atmodās tikai pret rītu. Izrādījās bioloģijas students no Rīgas, kurš muļķības dēļ bija aizgājis viens “paskatīties uz īsto dabu” un apmaldījies. Viņš jau atvadījās no dzīves, kad sniegputenī ieraudzīja vilku. Domāja — beigas. Bet vilks vienkārši pastāvēja, paskatījās un aizgāja. Un pēc tam atgriezās ar cilvēku.
Kad puisis, kuru sauca Jānis, nedaudz atguva spēkus, viņš ar izbrīnu un bailēm skatījās uz Baltķepi. Vilks istabā negāja. Viņš gulēja uz lieveņa, piespiedies Reksim, vai stāvēja pie loga, vērojot iekšā notiekošo. Viņš bija izdarījis savu darbu un tagad vienkārši gaidīja. Gaidīja, kad viss atgriezīsies normālās sliedēs.
Pēc trim dienām, kad Jānis jau varēja paiet un sniegputenis bija mitējies, Baltķepis aizgāja. Aizgāja tikpat klusi, kā bija parādījies. Nekādu atvadu. Vienkārši kādā rītā viņa vairs nebija uz lieveņa. Reksis ilgi skatījās mežā, bet neīdēja. Viņš, šķiet, saprata. Jāni no ciema aizveda glābēji. Stāsts par vilku-glābēju apceļoja apkārtni, apaugot ar neticamām detaļām. Pie Mārtiņa pat atbrauca žurnālisti no televīzijas, bet viņš tos padzina, nepasakot ne vārda.
Dzīve guļbūvē ciema malā atgriezās ierastajās sliedēs. Tikai tagad Mārtiņš, sēžot uz soliņa ar Reksi, bieži skatījās nevis mežā, bet uz pēdām sniegā. Un gaidīja. Ne to, ka vilks atgriezīsies. Bet to, ka kādu dienu uz sliekšņa atkal parādīsies pelēka ēna ar baltu ķepu, lai pārbaudītu, vai viss ir kārtībā viņa pirmajā, dīvainajā mājā. Vai lai atkal apmainītu medījumu pret klusu, abpusēju sapratni starp divām būtnēm, kas runā dažādās valodās, bet reiz viena otrai izglāba dzīvību.
Jautājums jums, lasītāj: kas, ja augstākā uzticības forma starp cilvēku un meža zvēru dzimst nevis no pieradināšanas, bet no distances saglabāšanas? Kad tu nemēģini no viņa padarīt suni, bet pieņem viņa vilka būtību — un pretī saņem nevis vergu uzticību, bet izvēli. Izvēli atgriezties un iestāties par tevi, paliekot brīvam un nesaprotamam. Ne mīlestība, bet auksts, skaidrs mežonīgas sirds aprēķins, kas nez kāpēc izrādās cilvēcīgāks par daudzu cilvēku rīcību?
P.S. Šis ir tikai māksliniecisks stāsts, izdomājums no pirmā līdz pēdējam vārdam. Lūdzu, neuztveriet to kā rīcības plānu vai patiesu stāstu. Meža dzīvnieki, īpaši vilki, ir neprognozējami un bīstami. Viņu uzvedību motivē instinkti, nevis cilvēciskas jūtas. Bet es vēlējos jums parādīt labestību un uzticību.
