Maira turēja dakšiņu dūrē kā lāpstu. Es to pamanīju otrajā randiņā, kad mēs sēdējām restorānā klusajā centrā
Es to pamanīju mūsu otrajā randiņā, kad sēdējām restorānā klusajā centrā — vienā no tām vietām, kur fonā skan pieklusināts džezs un pie blakus galdiņa sēdošie sarunājas gandrīz čukstus. Viņa bija pasūtījusi liellopa gaļas tartaru, es izvēlējos klasisku steiku. Kad oficiants baltā priekšautā pasniedza smagos sudrabotos galda piederumus, Maira satvēra dakšiņu tā, kā mēdz turēt dārza instrumentu, lai raktu zemi — ar visu plaukstu, cieši, it kā baidītos, ka kāds to viņai atņems.
Es tajā brīdī neko neteicu, tikai nedaudz ilgāk aizkavēju skatienu pie viņas rokām. Centos sevi pārliecināt: varbūt tas ir tikai mirkļa apjukums vai savdabīgs ieradums, kas nāk no bērnības. Taču tas nebija vienīgais signāls, kas lika manai iekšējai balsij kļūt piesardzīgai.
Iepazīšanās: pārāk perfekta glezna
Mēs iepazināmies “Tinder” septembra sākumā, kad Rīgas parki vēl bija zaļi, bet gaisā jau juta rudens dzestrumu. Man ir četrdesmit divi gadi, esmu galvenais inženieris lielā būvniecības uzņēmumā, esmu dzimis un audzis Rīgā, bet pēc šķiršanās pirms astoņiem gadiem biju pieradis pie vientulības. Mairas anketa izskatījās pēc sapņa. Viņai bija divdesmit gadu, un aprakstā viņa lepni vēstīja: “Trešās paaudzes rīdziniece, strādāju par māksliniecisko direktori vadošā reklāmas aģentūrā. Brīvajā laikā dzīvoju starp Nacionālo teātri, Mākslas muzeju un džeza koncertiem.”
Fotogrāfijās viņa izskatījās kā no žurnāla vāka — dārgās zīda kleitās, pozējot teātru zeltītajos fojē un stilīgākajās pilsētas kafejnīcās. Viss radīja solīdu un ārkārtīgi pārliecinošu iespaidu. Kad tikāmies pirmo reizi, viņa bija nevainojama: kopts tēls, dārgu zīmolu apģērbs, profesionāls grims un rūpīgi ieveidoti mati. Viņa runāja lēni, nedaudz stiepti, it kā katru vārdu pirms izrunāšanas nosvērtu uz zelta svariem, un ieturēja mākslīgi radītu distanci.
Mūsu saruna dabiski pievērsās kultūrai, un es, nevainīgas intereses vadīts, pajautāju: — Tu anketā minēji, ka dievini Nacionālo teātri. Kura no pēdējo sezonu izrādēm tev visvairāk “iekrita” sirdī? Maira uz mirkli sastinga, viņas skatiens uz sekundi kļuva tukšs, bet tad viņa atkal uzlika savu ierasto smaidu: — Ak, to ir tik daudz un visas tik kvalitatīvas. Man patīk gandrīz viss, ko viņi uzved.
— Bet nosauc kaut vienu, kas tevi patiesi aizkustināja, — es neatlaidos.
— “Skroderdienas Silmačos” ļoti patika, — viņa beidzot izmeta.
Es tikai klusi pamāju. “Skroderdienas” ir latviešu teātra pamats, drošākā atbilde, ko var sniegt jebkurš, pat ja teātrī pēdējo reizi bijis skolas ekskursijā. Viņas atbildē nebija nevienas dzīvas detaļas, neviena personiska iespaida par aktierspēli vai scenogrāfiju. Tikai sauss nosaukums.
Detaļas, kas neļāva pabeigt puzli
Trešajā randiņā mēs devāmies uz mājīgu itāļu restorānu. Maira neparasti ilgi pētīja ēdienkarti, pieri saraukusi, līdz beidzot pusčukstus man pajautāja:
— Bet kas īsti ir risoto?
Es pacietīgi paskaidroju, ka tie ir rīsi, kas gatavoti īpašā buljonā. Viņa it kā saprotoši pamāja, taču beigās pasūtīja karbonāras pastu — vienkāršāko un saprotamāko ēdienu, ko bija iespējams atrast. Kad oficiants apjautājās par vīna izvēli, viņa pavisam apjuka:
— Ai, es pat nezinu… lai Ivars izvēlas pēc savas gaumes.
Es pasūtīju glāzi sausā, kas perfekti papildināja pastu. Viņa malkoja to pavisam maziem malkiem un, kad domāja, ka es neskatos, nemanāmi saviebās. Bija acīmredzams, ka tas viņai šķiet skābs un nebaudāms, taču viņa turpināja malkot pieklājības pēc, tēlojot lietpratēju.
Tad es sāku pievērst uzmanību viņas valodai. Mairas runā parādījās dīvainas konstrukcijas. Viņa teica “likt” vietā “bāzt”, un viņas teikumu uzbūve reizēm nodeva specifisku reģionālo dialektu. Vienreiz, stāstot par savām ikdienas gaitām, viņa izmeta: “Es vēl bodē ieskrēju,” lai gan rīdziniece ar viņas ambīcijām parasti lietotu vārdu “veikals” vai “lielveikals”. Tie bija sīki akmeņi, bet tie pamazām veidoja veselu kalnu.
Zīmīgi bija arī tas, ka viņa vienmēr bija pārlieku “saposta”. Pat uz parastu pastaigu pa Mežaparku viņa ieradās augstpapēžu kurpēs, ciešā kleitā un ar pilnu vakara grimu. Šķita, ka viņa baidās nevis no lietus, bet gan no tā, ka, saģērbjoties vienkāršāk, viņa pēkšņi kļūs redzama tāda, kāda ir patiesībā, un kāds viņu atmaskos.
Vakars Mākslas muzejā: maskas kritiens
Pēc mēneša es nolēmu sarīkot nelielu pārbaudījumu — piedāvāju apmeklēt Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, par kuru viņa bija izteikusies tik jūsmīgi. Maira piekrita ar nedabisku entuziasmu. Sestdienas pēcpusdienā mēs lēnām staigājām pa gaišajām zālēm. Es viņu aizvedu pie mūsu klasikas — Jaņa Rozentāla monumentālās gleznas “No baznīcas”. Es ilgstoši vēroju detaļas, bet Maira stāvēja man blakus pilnīgā klusumā, šķietami nezinot, kur likt rokas.
— Nu, kādas sajūtas tev raisa šis darbs? — es klusi vaicāju.
— Skaisti, — viņa atbildēja tik nedroši, ka balss gandrīz nodrebēja.
— Bet kas tieši tevi uzrunā? Kompozīcija, tēli, laikmeta noskaņa?
Viņa kādu brīdi klusēja, skatoties uz gleznu kā uz tukšu sienu:
— Nu… tās krāsas ir tiešām jaukas. Un vispār, redzams, ka mākslinieks ir pacenties, interesanti uzgleznots.
Es uzmanīgi paskatījos uz viņu. Cilvēks, kurš apgalvo, ka mīl šo vietu, nevarētu tik virspusēji runāt par Rozentālu. Mēs gājām tālāk, garām Purvīša sniegiem un Padega drosmīgajiem tēliem. Mairas reakcija visur bija identiska: “Skaisti”, “Interesanti”, “Man patīk”. Neviena personiska viedokļa, nevienas dzīvas emocijas.
Pēc izstādes mēs apsēdāmies netālajā kafejnīcā. Pasūtījām kafiju, un es nolēmu, ka vairs nespēju spēlēt šo teātri:
— Maira, saki man godīgi: vai tu vispār kādreiz pirms šīs dienas esi bijusi Mākslas muzejā?
Negaidītā atklāsme…
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu kā viss beidzās
