Viņas vaigi uzreiz kļuva spilgti sarkani:
— Kas par jautājumu? Protams, ka esmu!
— Kad tieši tas bija pēdējo reizi?
Viņa nodūra galvu un klusēja vairākas minūtes. Tad pavisam klusi, gandrīz nedzirdami noteica:
— Pirms gada, kad draudzene mani pierunāja atnākt uz vienu izstādi…
— Bet kāpēc tu anketā un mūsu sarunās teici, ka to dievini?
Viņa joprojām neskatījās man acīs:
— Es domāju… ka tā pilsētā ir pieņemts. Ka rīdziniekiem, kuriem ir kaut kāds līmenis, ir jāmīl šādas lietas.
Es nopūtos un uzdevu galveno jautājumu:
— Maira, vai tu vispār esi rīdziniece?
Iestājās smags klusums. Es redzēju, kā viņa cīnās ar sevi, līdz beidzot viss aizsprosts lūza:
— Nē. Esmu no Latgales dziļumiem, no pavisam maza ciema pie robežas. Atbraucu uz Rīgu pirms diviem gadiem tūlīt pēc skolas. Sāku kā pārdevēja humpalu bodē, tad tiku pie kases lielveikalā, tagad strādāju par parastu biroja administratori nelielā firmā. Es neesmu nekāda mākslinieciskā direktore. Es vienkārši kārtoju papīrus un gatavoju kafiju priekšniekam.
Saruna, kas pielika punktu
Es klausījos viņas stāstā un beidzot redzēju īsto Mairu. Viss nostājās savās vietās: dakšiņas satvēriens, ko iemāca pie lauku galda, apjukums restorānos, pārāk greznās drēbes, kas kalpoja kā bruņas, un tie valodas sīkumi, kurus nevar izskaust dažos gados. Viņa visu šo laiku bija dzīvojusi dubultu dzīvi, tēlojot galvaspilsētas dāmu, kuras tēlā pati bija iemīlējusies.
— Kāpēc tev vajadzēja tā melot? — es iejautājos, šoreiz jau bez nosodījuma, bet ar skumjām. Viņa pacēla asarainas acis:
— Jo man bija kauns. Man ir divdesmit gadi, un es tik ļoti gribēju piederēt šai pasaulei, bet jutos kā svešiniece. Es esmu tikai meitene no laukiem, kura mēģina izskatīties gudra un smalka. Kam gan būtu vajadzīga vienkārša lauku meitene bez saknēm pilsētā?
— Maira, tajā, ka esi no laukiem, nav ne piliena kauna. Tā ir tava izcelsme, tava identitāte.
— Tev ir viegli runāt, Ivar. Tu piedzimi Rīgā, inteliģentā ģimenē, tev viss jau bija priekšā. Bet es esmu slaucējas un mežstrādnieka meita. Es visu šo laiku būvēju leģendu par vecākiem skolotājiem un bērnību dzīvoklī ar augstajiem griestiem. Es baidījos, ka, uzzinot patiesību, tu uz mani skatīsies ar nožēlu vai smīnu.
Es lēnām pakratīju galvu:
— Zini, kas mani atgrūž visvairāk? Ne jau tava izcelsme. Mani atgrūž meli. Tu meloji par katru savas dzīves detaļu: par darbu, par ģimeni, pat par to, kas tev patīk. Kā lai es tagad zinu, vai tavs smaids ir īsts? Kā es vispār varu tev ticēt?
Viņa tikai sāka šņukstēt, šoreiz jau skaļāk, vairs nerūpējoties par to, ko domās blakus galdiņa sēdošie.
Es pabeidzu savu kafiju un mirkli paklusēju. Tad noteicu:
— Ja tu jau sākumā būtu pateikusi: “Esmu no Latgales, pārcēlos uz Rīgu, lai izsistos, strādāju birojā un tikai tagad sāku iepazīt teātri un mākslu” — es to bezgalīgi cienītu. Tas būtu stāsts par drosmi un gribu augt. Bet tava izvēle dzīvot melos ir ceļš uz nekurieni.
Stāsta mācība
Mēs atvadījāmies pie kafejnīcas durvīm. Maira lūdzās, solīja, ka kļūs patiesa, ka viss mainīsies. Taču es sapratu, ka vairs nespēju. Attiecības bez uzticības pamata ir kā māja, kas uzcelta uz purva — tās agri vai vēlu sabruks. Es nezināju, kura ir īstā Maira un vai viņa vispār pati to vairs zina. Ir pagājuši vairāki mēneši. Reizēm es aizdomājos par viņu. Viņas lielākā traģēdija nebija sociālais statuss vai lauku fons. Viņas traģēdija bija kauns par sevi. Šis kauns bija tik lipīgs, ka lika viņai katru dienu nēsāt masku un dzīvot pastāvīgās bailēs tikt atmaskotai.
Es cienu cilvēkus, kuri atbrauc uz Rīgu no tālākajiem Latvijas stūriem ar vienu koferi, smagi strādā un sasniedz savus mērķus, neaizmirstot, no kurienes nākuši. Viņu stāsti ir iedvesmojoši, jo tie ir patiesi. Turpretim tie, kuri mēģina pārrakstīt savu biogrāfiju, pazaudē savu dvēseli. Viņi kļūst par sliktiem aktieriem savā dzīves izrādē, nemitīgi baidoties, ka publika pamanīs nepareizo dakšiņas satvērienu.
Maira varēja būt drosmīga sieviete ar spēcīgu raksturu, bet tā vietā viņa izvēlējās būt par “trešās paaudzes rīdzinieci”, kas sastingst katras gleznas priekšā. Galu galā, izcelsme ir tikai sākumpunkts, bet meli ir rakstura īpašība. Un tieši raksturs ir tas, ar ko mēs dzīvojam kopā, nevis ieraksts pasē. Vai Ivars rīkojās pareizi, pārtraucot attiecības, vai tomēr tās bija “baltās meli”, ko varēja piedot?
Kāpēc mūsdienu Latvijas sabiedrībā daudzi joprojām kautrējas no savām lauku saknēm?
Kas veido “īstu rīdzinieku” — dzimšanas vieta vai attieksme pret pilsētu un tās kultūru?
Vai ir iespējams pilnībā uzticēties cilvēkam, kurš ir sācis attiecības ar tik apjomīgiem meliem?
