Ja man pirms gada kāds būtu teicis, ka audzēšu ķiplokus pēc “latviešu” metodes, godīgi sakot, es būtu tikai pasmaidījis un pamājis ar roku. Dārzeņkopībā taču netrūkst cilvēku, kas izgudro visādus jaunumus.
Tomēr pārsteidzoši, ka šī metode patiešām izrādījās efektīva! Lai gan sākumā biju skeptisks, tomēr nolēmu pamēģināt. Tagad vēlos dalīties ar savu pieredzi ar jums — ja tas izdevās man, tad, esmu pārliecināts, izdosies arī jums!
Leģenda par latviešu metodi
Reiz braucu ciemos pie drauga uz Latviju. Nu mēs sākām runāt, kā parasti, par dārzu. Viņa ķiploki ir vienkārši skats sāpošām acīm! Galvas ir lielas, blīvas, vienmērīgas.
Esmu zinātkārs cilvēks. Es viņam detalizēti jautāju, un tad, kad atgriezos mājās, es nolēmu to izmēģināt. Bet sākumā, protams, par to šaubījos. Tas viss izklausījās ļoti neparasti. Ko darīt, ja tas neizdodas? Bet, kad dārznieka dvēsele lūdz eksperimentus, to nav iespējams apstāties! Kopumā mans ziemas ķiploks izrādījās lielisks, tāpēc es nevaru nepadalīties ar šo metodi.
Kāda ir metodes būtība?
Nu, tagad pie lietas. Šī metode atšķiras no parastās ķiploku stādīšanas metodes vairākās detaļās. Viņi ir tie, kas visu izšķir.
1. Stādīšanas laiks
Parasti mēs visi stādām ķiplokus rudenī, oktobra beigās vai pat novembra sākumā. Bet latvieši to dara agrāk – septembra vidū. Jūs tagad domājat: “Ko tad mēs to nevaram izdarīt, jo zeme joprojām ir pārāk silta, ķiploki ziemā var dīgt un no***rt.” Un šeit ir galvenā atšķirība!
Viņi stāda ķiplokus agri, lai tiem būtu laiks iesakņoties. Un pat tad, ja ķiploki sadīgst, tur nav nekā briesmīga. Svarīgi noķert brīdi, kad temperatūra jau noslīdējusi zem 12-15 grādiem, bet sals vēl nav.
Tas ir regulēšanas vingrinājums. Tas prasa uzmanību, bet rezultāts ir tā vērts. Es pats biju pārsteigts, kad sapratu, kā tas darbojas. Patiesībā ķiploki stingrāk iesēžas zemē un labāk panes ziemas aukstumu.
2. Stādīšanas dziļums
Šeit viss kļūst vēl interesantāk! Parasti mēs ķiplokus stādām 5-7 centimetrus dziļi, bet latvieši to dara dziļāk – 10-12 centimetrus. Sākumā es domāju, ka tas ķiplokus apgrūtinās to izaugšanu. Taču izrādījās pretēji.
Dziļa stādīšana palīdz pasargāt ķiplokus no sala, kas var sagrābt augsnes virskārtu. Pavasarī saknes attīstās labāk. Tām ir vieta, kur augt.
Dziļums ir viena no metodes galvenajām daļām. Mans kaimiņš, ieraugot “vai jūs grasāties kartupeļus stādīt, un es pasmaidīju: “Pagaidiet līdz pavasarim, jūs redzēsiet?”
Un es to redzēju! Pavasarī, kad viņa ķiploki bija mazi un trausli, manas acu priekšā sāka pildīties galviņas.
3. Augsnes pārklāšana
Tagad šeit ir kaut kas cits. Pēc ķiploku iestādīšanas latvieši uzreiz apklāj dobes. Bet ne ar salmiem vai lapām, kā daudzi no mums ir pieraduši.
Viņi izmanto kūdru vai smalki sagrieztus priežu zarus. Kūdra saglabā siltumu, aizsargā pret temperatūras izmaiņām un saglabā mitrumu augsnē.
Kad es to pirmo reizi dzirdēju, es domāju, ka “kūdra un ķiploki kaut kā neiet kopā.” Bet es nolēmu mēģināt. Nopirku kūdru un aizbēru dobes. Kūdra ne tikai izglāba ķiplokus no sala, bet arī ļāva augsnei elpot.
Lasi vēl: Kad uzzināju, pie kā tas varētu novest, es vairs neatstāju veļas mašīnas durvis vaļā
Nākamgad mēģināju ar priežu zariem, rezultāts nebija sliktāks. Izmēģiniet arī to, tajā nav nekā sarežģīta, un rezultāts ir iespaidīgs.
Aprūpes iezīmes pavasarī
Tātad jūs iestādījāt ķiplokus, mulčējāt to, ko tālāk? Nesteidzies, galvenais ir dot zemei atpūtu. Pavasarī, tiklīdz sniegs kūst, noņemiet mulču, bet ne visu. Var atstāt plānu kārtiņu, lai mitrums pārāk ātri neiztvaikotu.
Ja avots izrādās sauss, tad laistiet dobi, bet neapplūdiniet! Ķiplokiem patīk mērens mitrums, tāpēc nepārspīlējiet ar laistīšanu.
Starp citu, es pamanīju vienu interesantu lietu. Ar šo metodi iestādītie ķiploki necieš no kaitēm. Tās sakņu sistēma attīstās spēcīgāk, un augi spēj labāk pretoties pret sēnīti.
Vēl viens svarīgs punkts ir barošana
Latvieši apgalvo, ka ķiplokus pavasarī nevajag barot ar slāpekli. Bet pirms stādīšanas viņi vienmēr pievieno augsnei humusu vai kompostu. Bet nekādā gadījumā tie nav svaigi kūtsmēsli.
Tas ir tāpēc, ka ķiplokiem nepatīk pārmērīgs slāpeklis. Sakarā ar to tas sāk “nobarot”, tas ir, zaļā masa aug, bet galvas paliek mazas. Tāpēc humusu labāk ievietot rudenī, bet pavasarī aprobežoties ar nelielu koksnes pelnu daudzumu.
Kad jautāju latviešu kolēģim, kāpēc ķiplokus stāda šādi, viņš atbildēja īsi: “Tā ir labāk.” Bet es gribēju saprast, kas ir kas, un sāku mācīties.
Lieta tāda, ka dziļāk iestādītie ķiploki ir labāk pasargāti no ziemas aukstuma, īpaši mūsu mainīgajos laikapstākļos. Viņš nebaidās no sala un mierīgi gaida pavasari, kad pienāks aktīvās augšanas laiks.
Agrīna stādīšana ļauj saknēm nostiprināties. Tas nozīmē, ka ķiploki tērē enerģiju sakņu attīstībai, nevis straujai lapu augšanai, kas nepieciešama veiksmīgai ziemošanai.
Tā manā zemes gabalā parādījās Latvijas ķiploki. Metode ir vienkārša, bet rezultāts ir vienkārši acu acu skats!
Sākumā es tam neticēju, un kaimiņi grozīja pirkstus pa manu templi. Bet, kad pavasarī manā dārza dobē bija ķiploki, visi uzreiz sāka interesēties.
Izmēģiniet to, un varbūt jūsu ķiploki kļūs arī par jūsu kaimiņu skaudību. Kurš to būtu domājis, ka šī retā latviešu metode patiešām darbojas?
Iespējams, daudzi vasaras iedzīvotāji visu dara tieši šādā veidā. Tomēr zināšanas nebūs liekas. Vai piekrīti?
