Savu pēdējo nakti Mirdza pavadīja pie loga. Ciems bija neparasti kluss, pat koki šķita aizturējuši elpu. Vera pamodās no dīvainas, kristāldzidras skaņas — it kā kaut kur tālumā būtu noskanējis mazs sudraba zvaniņš. Viņa ieskrēja Mirdzas istabā un redzēja viņu sēžam krēslā un lūkojamies zvaigžņotajās debesīs.
— Veriņ, dārgā, paskaties laukā, — viņa vāji teica. — Vai tu redzi to balto ceļu, kas ved pāri pļavai?
— Vecmāmiņ, tur nekā nav… tikai tumsa un migla.
— Nē, tur mani jau gaida. Tieši tā, kā tam jābūt. Tikai neaizmirsti vienu: labestība nekad neizgaist, tā vienkārši pāriet no vienas sirds citā.
No rīta Vera atrada Mirdzu gultā — viņa izskatījās tā, it kā būtu tikai uz mirkli iemigusi. Viņas seja bija pilnīgi mierīga, un uz lūpām sastingis viegls smaids. Rokās viņa turēja savu veco piezīmju burtnīcu, kuras pēdējā lapā bija rakstīts:
“Mīlestība ir vienīgā patiesā gaisma, un gaisma nevar pazust.”
Uz Mirdzas atvadām ieradās cilvēki no visas apkārtnes, lai gan ciemā dzīvotāju gandrīz vairs nebija. Brauca tie, kuriem viņa pirms desmitgadēm bija palīdzējusi. Uz viņas kopas iestādīja ne tikai piparmētras, bet arī spēcīgu pīlādzi, lai tas sargātu viņas mieru.
Vēl ilgi pēc tam vakaros pie Mirdzas vecās mājas garāmgājēji mēdza dzirdēt klusu čaboņu vai it kā tējas krūzes šķindēšanu, it kā kāds neredzams saimnieks joprojām tur rosītos. Vera palika dzīvot šajā mājā. Viņa turpināja vākt tējas, palīdzēt kaimiņiem ar padomu. Kad kāds viņai jautāja, kur viņa to visu ir iemācījusies, Vera ar skumjāmacīs smaidīja:
— Mani mācīja vissvētākais cilvēks, kādu jebkad esmu pazinusi. Večiņa Mirdza no Pīlādžu ciema.
Katros svētkos Vera aizdedza eļļas lampiņu pie loga un nolika blakus mazu tējas tasi un šķēli rupjmaizes.
— Tas tev, vecmāmiņ… Paldies, ka joprojām esi blakus.
Un viņai tiešām šķita, ka istabā ieplūst silta piparmētru smarža un kāds viegls, neredzams pieskāriens noglāsta viņas plecu. Pagāja vēl daudzi gadi. Ciemats Pīlādži pilnībā izzuda, to pārņēma meža klusums un drupas. Taču joprojām vecākie cilvēki no tālākiem novadiem stāstīja leģendas:
“Tur, kur rīta migla smaržo pēc piparmētrām, ir svētīta vieta. Ja tur uz akmens atstāj maizes šķēli vai zāļu saišķi ar tīru sirdi, visas nelaimes tavam namam ies ar līkumu.”
Runāja, ka Mirdzas gars joprojām mīt tajā apkārtnē, sargājot ikvienu, kurš izvēlas dzīvot ar mīlestību. Un reizēm, kad naktis ir pavisam klusas un mierīgas, noguruši ceļinieki vēl joprojām dzird maigu sievietes balsi, kas iečukst tieši ausī:
— Nebīsties. Nekas nav velti. Tavs padarītais labums nekad nepazudīs.
