— Vai kāds varēja iedomāties, ka viss izvērtīsies tieši tā? — nopūšas Baiba. — Kad Mārtiņš mūs iepazīstināja ar savu Madaru, viņa šķita tik mierīga un patīkama meitene
— Tev nu bija — tici pēc tam pasakām par sliktām attiecībām starp vīramātēm un vedeklām, — nosaka draudzene. — Lai gan manai vīramātei viss bija vienkārši brīnišķīgi. Mēs visus šos gadus nodzīvojām saticīgi, ir tik žēl, ka viņas vairs nav. Un, cik man zināms, tev ar vīra māti joprojām ir lieliskas attiecības.
— Jā, lieliskas, — piekrīt Baiba. — Lai gan mēs ar vīra māti vairākus gadus dzīvojām kopā vienā dzīvoklī.
Atceries, tajos laikos nebija nekādu hipotēku, parastiem cilvēkiem 90. gados vienkārši neizdevās nopirkt mājokli. Gadījās, protams, nesaskaņas, bet ne katastrofāli. Es vienmēr izturējos pret viņu ar cieņu un rēķinājos ar viņas viedokli, neļāvu sev iebilst. Galu galā, ja mana vīra māte tik daudz ko zina, kāpēc gan neieklausīties?
Viņai bez šaubām ir lielāka pieredze. Un tajā pašā mājā taču dzīvoja vēl arī vīra māsa. Trīs istabas mūs, protams, pārāk nepriecēja, bet mēs tikām galā, nostājāmies uz kājām un joprojām draudzējamies, apciemojam viens otru.
Baiba stāsta, ka, ņemot vērā to, kā vīramāte izturējās pret viņu, viņa piedāvāja savam dēlam un viņa sievai īslaicīgi padzīvot viņas dzīvoklī. Viņiem ar vīru trīs istabu dzīvoklī vietas pietiek. Viņi domāja, ka prātīgāk ir krāt naudu, nevis tērēt to īrei. Vecāki piekrita nedaudz palīdzēt ar mājokļa iegādi, taču lielu ieguldījumu nevarēja sniegt, jo Baibas vīrs problēmu dēļ bija atradis citu darbu.
Madara pārvācās pie vīra viņa vecajā istabā. Pēc vīramātes vārdiem, sākumā viņa bija pieticīga un klusa, vienmēr centās palīdzēt, pirmā cēlās, lai novāktu traukus pēc vakariņām, lai gan neviens viņu nespieda — to varēja izdarīt gan dēls, gan vīrs, gan pati saimniece.
Harmonijas un miera meklējumos
— Viņa vienmēr prasīja atļauju, bija ļoti pieklājīga, — ar smaidu saka Baiba. — Bet viss mainījās, kad viņi sāka maksāt hipotēku un kad Madara palika stāvoklī.
Grūtums pārgāja, bet slinkums palika. Arī balss viņai kļuva spalga, gan pret mani, gan pret vīru.
— Vai jūs neredzat, ka es nupat uzkopu? — Madara atcirta vīramātei.
Baibas vīrs bija pārcietis daudz, atguvies, taču dažas koordinācijas problēmas bija palikušas, īpaši tad, kad viņš nervozē vai steidzas. Baiba to nevarēja izturēt un pateica vedeklai, ka pret viņas vīru būtu jāizturas citādi. Viņa iesvieda lupatu spainī un aizvēra savas istabas durvis. Kopš tā laika nekādu mājas darbu — ne trauku mazgāšanas, ne uzkopšanas.
Gatavo, virtuvi sasmērē, bet mazgāt — ne par ko. Es saku, ka nebūtu slikti aiz sevis novākt, bet pretī dzirdu: “Jums nepatīk, kā es uzkopju? Tāpēc es nolēmu vairs necensties. Turklāt es, starp citu, esmu stāvoklī.”
— Un kas par to? Vai tad viss aiz tevis man jāvāc?
— Re, kā, parādīja raksturu, “demo versija” beidzās. Iestājās par savām tiesībām, vai? Baiba, tu ilgi pacieti. Es gan nevilcinātos — izliktu viņu aiz durvīm, lai gaida savu dzīvokli, kur vien vēlas.
Bet Baiba tā nerīkojās, viņa vēl kādu laiku dēla un topošā mazbērna dēļ centās mājās atjaunot harmoniju un mieru. Taču tas neizdevās. Vedekla turpināja izpildīties, bet dēls nonāca starp divām ugunīm, un mājas celtniecība, kur jaunajiem bija dzīvoklis, pat tuvu nebija beigām. Madara bija astotajā mēnesī, kad vīramātei pēc kārtējā konflikta neizturēja nervi: dzīvoju pati savā dzīvoklī, bet jāstaigā kā pa trauslu ledu?
Tad Madara izteica piezīmi vīra mātei, kura bija ienākusi pusdienās, lūdzot runāt klusāk, jo viņa esot apgūlusies atpūsties. Vīramāte piekrita, bet tikai tad, ja Madara paliks pati savā dzīvoklī. Ja kaut kas nepatīk — dodieties, kur vēlaties.
Kad zem viena jumta paliek par šauru
Līdz vakaram vīramāte nomierinājās, bet Madara savā istabā gatavojās vīra pārnākšanai, lai sagaidītu viņu ar tekstu: “Tava mamma mani neciena, apvaino un dzen prom.”
Pēc sarunas ar sievu dēls atnāca pie vecākiem, arī apvainojies: Madara gaida bērnu, viņai nevajag lieku stresu, bet mammai vajadzētu aizdomāties par saviem vārdiem. Tad mamma paziņoja savu lēmumu: jaunajiem jāmeklē savs mājoklis, kamēr viņu māja tiks pabeigta, un viņa kopā ar tēvu palīdzēs viņiem finansiāli. Dekrēts, īre un hipotēka vienlaicīgi — uzdevums ir sarežģīts, bet dzīvot zem viena jumta kļuva neiespējami.
— Kašķēties negribu, — paziņoja Baiba. — Vajag vismaz topošā mazbērna dēļ saglabāt normālu attiecību paliekas, bet ar Madaru tas ir ārkārtīgi grūti.
Pēc dažām dienām dēls ar sievu atrada piemērotu variantu un pārvācās. Madara aizbrauca klusējot, bet vecāki sāka dēlam skaitīt ievērojamas summas, jo īre bija dārga. Kā paskaidroja dēls, lētāks variants nederot: jaunajā dzīvoklī nebūšot infrastruktūras un būšot neērti tikt uz darbu.
Noteiktajā laikā Madara laida pasaulē zēnu. Uz izrakstīšanu vīra vecāki netika uzaicināti, dēls paskaidroja, ka Madara jūtas nelāgi un mazulim pašlaik nevajag liekus kontaktus. Kad paaugsies un kļūs stiprāks, tad vecmāmiņa ar vectētiņu varēs mazdēlu redzēt.
— Ieraudzījām viņu, kad viņam jau bija trīs mēneši, — ar rūgtu smīnu saka Baiba. — Madara aizgāja uz virtuvi un nenāca ārā, kamēr mēs ar tēvu neaizbraucām. Par laimi, neuzkavējāmies ilgi, un mazulis gulēja. Iedomājies, pat tēju mums nepiedāvāja. Lūk, tā.
Dienas atpakaļ notika sašutumu radošs incidents: mazdēlam jau ir pusgads, un darbā Inesei iedeva lēkājamo krēsliņu, barošanas krēsliņu, manēžu un kaudzi bērnu drēbju zēnam.
Vecmāmiņa, zinot, ka dēls ir atvaļinājumā, palūdza šoferim nogādāt šīs lietas uz īrēto dzīvokli. Kā par spīti, dēls bija aizbraucis apciemot draugu.
— Mūsu šoferis to visu ienesa stāvā, aizgāja lejā, citādi man būtu pavisam kauns. Madara atver durvis un stāv uz sliekšņa, es jau esmu dzīvoklī, bet viņa mani gandrīz vai stumj atpakaļ ar vēderu.
— Baiba, jūsu mazdēls guļ, es uzkopju dzīvokli. Jūs esat ļoti nelaikā. Vīra nav mājās. Vai jūs pirms vizītes nevarējāt piezvanīt? Pieklājīgi cilvēki pirms vizītes piezvana, — auksti un sarkastiski noteica vedekla.
Baiba klusējot pagriezās, beigās iespēra pa atvesto lietu kaudzi un devās lejā, cenšoties savaldīties, lai neizrādītu savu apjukumu un aizvainojumu. Tas tik ir kaut kas — viņa ar vīru apmaksā mājokli, viņa stiepj lietas mazdēlam, bet viņu pat pa durvīm neielaiž, neļaujot ne vārda pateikt.
— Dēlam pēc tam piezvanīju, pastāstīju visu un brīdināju: tālāk paši, — saka Baiba. — Jā, es saprotu, ka viņiem nebūs no kā dzīvot, bet tās vairs nav manas problēmas. Un nē, pat Madaras atvainošanās situāciju neglābs, lēmumu es nemainīšu.
— Bet vai viņa mēģināja zvanīt?
— Mēģināja, bet es necēlu. Kā pret mani, tā es pretī. Vienīgais mazdēls? Nu, ko lai dara, ja viņa māte ir tāda?
***
Atziņa
Šis stāsts kalpo kā spilgta un daudz slāņaina ilustrācija tam, cik trauslas un tajā pašā laikā sarežģītas var būt attiecības starp dažādām paaudzēm, kad tās nonāk zem viena jumta. Galvenā atziņa, kas caurvij visu notikumu gaitu, ir par personīgo robežu nozīmi un “demo versijas” bīstamību starp cilvēku attiecībās.
Robežas un pašcieņa
Viena no būtiskākajām mācībām ir saistīta ar to, ka pārmērīga labvēlība un pašaizliedzība, kādu izrādīja Baiba, ne vienmēr tiek uztverta kā dāvana. Bieži vien, mēģinot būt “labajiem” un pieverot acis uz pirmajiem necieņas signāliem miera labad, mēs nevis saglabājam harmoniju, bet gan neapzināti iedrošinām otru personu šīs robežas pārkāpt vēl tālāk.
Stāsts rāda, ka konflikts nebija tikai par netīriem traukiem vai aizcirstām durvīm; tas bija par fundamentālu cieņas trūkumu pret mājas saimniekiem. Baibas lēmums beigās pārtraukt finansiālo un emocionālo palīdzību ir skarba, bet nepieciešama atziņa par to, ka palīdzība ir privilēģija, nevis pienākums, un to var pazaudēt, ja pretī devējs nesaņem pat elementāru pieklājību.
Galu galā tas mums atgādina seno patiesību: “Kā mežā sauc, tā atskan.” Nevar gaidīt neizsmeļamu pacietību un atbalstu no cilvēkiem, kurus tu neielaid pat pāri slieksnim un kuru viedokli tu ignorē. Baibas stingrais “nē” stāsta beigās nav tikai aizvainojums, tā ir pašcieņas atgūšana. Tas ir atgādinājums, ka dažreiz labākās attiecības ir tās, kuras tiek uzturētas no attāluma, kur katram ir sava telpa un skaidri noteikumi.
