Man vienmēr ir bijis interesanti uzzināt, ko pilsētnieks sagaida, iegādājoties māju laukos. Ir skaidrs, ka svaigs gaiss, tīrs ūdens no akas vai urbuma, sēnes un ogas vienmēr būs patīkams bonuss. Bet ne jau tāpēc cilvēki pērk mājas desmitiem, pat simtiem kilometru ārpus pilsētas.
Galu galā, lai tiktu pie tā tīrā gaisa, 15 minūtes jāsēž sastrēgumā, pusotru stundu jābrauc pa šoseju un tad jābrauc pa zemes ceļu. Un tu nonāksi mājā, kurai nepieciešama apkure, ūdens atnesšana, tā apsildīšana, pirts iekuršana un simts citi sīki darbiņi.
Turklāt mājai nepieciešama pastāvīga uzmanība zāles pļaušanas, nelielu un lielu remontu veidā… īsāk sakot, pēc mājas iegādes ciematā miers un klusums ir tāls sapnis. Kas tad ir tik svarīgs un nepieciešams, kas cilvēku pamudina veikt šādu pirkumu? Tā noteikti nav iespēja nopirkt svaigu pienu no kaimiņienes tantes Ingas.
Piemēram, kad pirms pieciem gadiem iegādājāmies lauku māju 160 km attālumā no pilsētas, mums nebija nekādu cerību. Mums vienkārši patika atrašanās vieta, un pūles un izdevumi, ko tas prasīs, mums pat neienāca prātā. Tomēr vairums cilvēku lauku mājas iegādei pieiet apzinātāk: daži vienkārši vēlas daču saviem bērniem, citi – īstu vīrieša alu, lai varētu tikt prom no pilsētas, grilēt, pērties pirtī, makšķerēt, medīt un baudīt pārējos 33 brīvas dzīves priekus.
Galvenais šeit ir tas, lai sieva neizjustu lauku dzīves garšu un nelūgtu pati braukt uz ciematu, kas sabojātu visu vīrieša pieredzi. Lūk, kas notika ar manu draugu. Viņš nopirka nelielu māju 100 km attālumā no pilsētas un katru nedēļas nogali pavadīja kopā ar puišiem, līdz sieva atbrauca izpērties pirtī, izdzēra glāzi svaiga piena un izcepa sīpolu un olu pīrādziņus.
Nākamajā nedēļas nogalē viņa pastāstīja vīram, ka viņai patīk dzīvot ciematā, bet viņai vajag dārzeņu dārzu, siltumnīcu un puķu dārzu mājas priekšā. Jānis zināja, ka ir iekrājis. Sākumā viņš dusmojās, bet tad viņam pašam iepatikās sievas sarūpētā pārvērtība, un tagad viņi abi visu vasaru, pavasari un rudeni pavada laukos.
Tātad, mūsu ciematos vienmēr ir bijis pieprasījums pēc mājām. Daži pirka, daži pārdeva: vecāki aizgāja, bērni pārcēlās prom, māja kļuva nevajadzīga un stabilas ģimenes mājas vietā kļuva par vasaras vasarnīcu.
Diemžēl šis process mūsu ciematiem ir neatgriezenisks; objektīvi raugoties, tik daudz cilvēku ciematos ir nevajadzīgi! Lauksaimniecības automatizācija un intensifikācija ir novedusi pie tā, ka lielie lauksaimnieki un lauku saimniecības spēj tikt galā ar cilvēku ēdināšanas problēmu.
Tur, kur agrāk strādāja 300–500 cilvēku, 50 ir pilnīgi pietiekami. Tāpēc daudzi ciemati un pat mazi ciemati kļūst par vasaras vasarnīcām, kur līdzās pilsētnieku pūļiem dzīvo saujiņa vecpuišu, kas nav pārcēlušies uz pilsētu.
Tomēr šogad līdzsvars ir nedaudz nosvēries pretējā virzienā. Un es par to jau esmu rakstījis: pirmkārt, ciematos tika nojauktas bagātākās un vislabāk uzbūvētās mājas. Tās ir aizslaucījušas prom vasarnīcas, kas pat pēc pilsētas standartiem bija diezgan vērtīgas, un pēc ciematu standartiem šīs cenas ir vienkārši neticamas.
Tagad daudzi pilsētnieki ir sākuši pirkt lētas lauku mājas. Viņiem nav ne komunālo pakalpojumu, ne dokumentu, un viņi tās izmisumā pārdod, cerot, ka kāds tās nopirks. Šogad pārdrošnieku skaits ir dramatiski pieaudzis. Pat mūsu ciematā jūs redzat nopirktu māju, tur jau krāsotu māju, tur jaunu sievieti, kas labo žogu.
Un visus (labi, ne visus, bet daudzus) vada bailes, ka varētu pienākt laiki, kad pilsētā būs ierobežoti pārtikas krājumi, kamēr ciematā var iztikt ar pirmās nepieciešamības precēm. Vai tā ir taisnība? Vai tā ir taisnība! Ne gluži!
Problēma ir tā, ka ciematā ir iespējams nodrošināt sevi ar pārtiku, taču tas prasa tādu piepūli, kas pilsētā dotu daudz lielākus rezultātus un ienākumus. Lai ciematā būtu pārtika, dārzeņi, gaļa, piens un olas, ir tik daudz jāpūlas un jāskraida apkārt, meklējot pārtiku, ka jūs sevi nogurdinātu.
Un papildus pārtikai būtu jāiegādājas aprīkojums, pat visvienkāršākais traktors.
Es personīgi pazīstu kādu, kurš 2000. gadu sākumā pārcēlās uz laukiem, pilnībā pārliecināts, ka pilsētas civilizācija sabruks un naftas un gāzes rezerves būs izsmeltas. Viņš bija apsēsts ar ideju par lauku “izdzīvotāju”, kur jūs varētu pārdzīvot civilizācijas sabrukumu, meklējot pārtiku.
Bez jautājumiem viņš pārcēlās, pārdodot visu, kas bija pilsētā. Viņš uzsāka savu mazo saimniecību un tagad dzīvo ar septiņām cūkām, trim govīm, bitēm, vistām un pat dažām aitām. Un tas ir par tādu cenu!
Ko jūs domājat, ja viss kļūs patiešām grūti un visi steigsies uz laukiem, cik daudz naudas būtu nepieciešams, lai sāktu saimniecību no nulles, lai nodrošinātu ģimenes vajadzības? Diemžēl budžets ir desmitiem miljonu. Labāk aizmirst par miljonu mājai un visām pārējām vajadzībām tieši tagad; ir vieglāk ieguldīt pārkvalifikācijā un jaunā profesijā, ja pašreizējā nav ilgtspējīga ģimenei.
