Večiņa, kā parasti, ieradās veikalā tieši pulksten septiņos no rīta. Tas bija laiks, kad šī diennakts tirdzniecības vieta vēl nebija piepildīta ar pircējiem – te uz mirkli ienāca vienīgi nakts maiņas darbinieki un nejauši garāmgājēji, kuri bija raduši celties agri.
Sirmgalve vienmēr ievēroja savu ieradumu un ieradās stingri pēc grafika – otrdienās un piektdienās vienā un tajā pašā stundā. Visi labi zināja, ka viņas vizīte būs klusa un nemanāma, gluži kā rīta migla, kas uz brīdi apsedz pilsētu un aizkavē saules starus.
— Mūsu vecene atkal ir klāt, — žāvājoties noteica kasiere, kura, šķiet, vienmēr bija sliktā noskaņojumā.
— Un kas tad tur slikts? — bez īpašām emocijām painteresējās krāvējs, kurš darbā bija pieņemts pavisam nesen.
– Nekā īpaša, atbildēja kasiere. – Viņa stāvēs, pusstundu skatīsies uz cenu zīmēm un tad paņems puskukulīti maizes. Reizēm tēju, ja vēl palikusi nauda. Šeit nāk daudz tādu cilvēku kā viņa. Vecā sieviete lēnām pārvietojās starp plauktiem, ar stipri saliektajiem pirkstiem skaitot monētas savā nobružātajā maciņā. Kad tantiņa piegāja pie piena nodaļas, viņa apstājās. Ilgi skatījās uz piena pakām, bet tā arī nevienu nepaņēma.
– Ko jūs meklējat? – jautāja viens no pārdevējiem. – Nu, dēliņ, es meklēju… viņa vilcinājās, satverot rokās maku. – Paskaties uz cenām… Sen nepērku pienu. Es domāju, ka varbūt šodien… – Viņa nepabeidza teikumu līdz galam un lēnām devās uz maizes nodaļu. Piegājusi pie kases ar maizes kukuli, večiņa atkal sāka rakņāties makā. Viņa nesteidzās, rūpīgi un nesteidzīgi pārskaitīja katru monētu.
Lasi vēl: Vasaras beigas būs murgainas: sinoptiķi stāsta, kādas būs augusta beigas un septembra sākums
– Meitiņ, viņa pēkšņi teica, pagriezusies pret kasieri, nopērc man pienu… Man nav par ko. Pensija aizkavējās, solīja pārskaitīt pirmdien. Es atdošu naudiņu, apsolu. Bet kasiere pat nepacēla acis. Viņa ātri izsita čeku par maizi un iebēra naudu kasē.
– Mēs neesam labdarības organizācija, viņa teica ledainā balsī. – Tādus stāstus dzirdam katru dienu. Pensija nav pārskaitīta, maksājumu karte pazaudēta… Taisieties, ka tiekat!
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
Vecenītes pleci nošļuka vēl zemāk, un viņa, skatoties uz leju, paņēma maizi un devās uz izeju. Taču pēkšņi, kad viņa bija gandrīz tikusi līdz durvīm, pie kases pienāca jauna rudmataina sieviete un klusu sacīja: – Es samaksāšu par pienu. Un, lūdzu, iesveriet vecmāmuļai arī dārzeņus un augļus. Kasiere nošņācās, pat nepaskatījusies uz jauno sievieti. – Jūsu nauda, jūsu darīšana, viņa nomurmināja. – Tikai nevajag šeit taisīt scēnu.
– Būs gan scēna, sieviete mierīgi atbildēja, skatoties kasierei tieši acīs. – Tikai to nerīkošu es. Viņa pagriezās pret večiņu. – Vecmāmiņ, lūdzu, uzgaidi. Mēs tūlīt visu nokārtosim. Sieviete piegāja tuvāk kasei, izvilka telefonu un nofotografēja pārdevēju, leti un sirmo kundzi.
– Ei, ko tu dari? – kasiere iebrēcās. Noliec kameru!
– Vai tu zini, kas es esmu? – sievietes balss kļuva stingra. – Esmu blogere. Rakstu par cilvēkiem. Par vienaldzību, par cietsirdību, par netaisnību. Man ir vairāk abonentu nekā jūsu veikalā pircēju.
Un tagad es viņiem visiem pastāstīšu, kā jūs izturaties pret veciem cilvēkiem. Kasiere nobālēja, bet tomēr nekaunīgi pasmaidīja: – Vai jūs domājat, ka kāds jums ticēs? – Šā veikala direktors ir mans tēvocis. Un ziniet ko? Viņš jau ilgu laiku ir teicis, ka personāls ir “jāizvēdina”. Es domāju, ka sāksim ar jums.
Lasi vēl: Burtam “M” uz plaukstas ir slepena jēga, par kuru zina vien retais: ko tas nozīmē
Sieviete ātri ielika iepirkumu grozā pienu, sieru, ābolus, mandarīnus, graudaugus, gaļu un piegāja pie vecmāmiņas. – Ejam, es jūs pavadīšu. Un neuztraucieties, tagad jums vienmēr būs viss nepieciešamais.
Vecā sieviete klusi pamāja, asaru pilnām acīm skatīdamās uz savu glābēju. – Paldies, mīļo meitiņ, viņa nočukstēja. Ja tev patika šis aizkustinošais stāsts, atzīmē to ar “patīk” un dalies sociālajos tīklos. Priecāsimies arī par taviem komentāriem, it īpaši, ja dzīvē esi sastapies ar līdzīgiem gadījumiem!
