Viktors jau piecpadsmit gadus strādāja par Rīgas pilsētas autobusa vadītāju. Šajā laikā viņš bija redzējis visdažādākās sejas, dzirdējis simtiem sarunu fragmentu. Bet ar šādu gadījumu viņš nebija sastapies nekad
Pirmo reizi viņš viņu pamanīja lietainā oktobra dienā. Vecāka gadagājuma sieviete, kādu septiņdesmit gadu veca, ar rūpīgi sakārtotiem sirmiem matiem un vecmodīgu somiņu rokās. Viņa apsēdās priekšējā sēdeklī, tieši aiz viņa vadītāja vietas, pieskārās e-talona lasītājam un klusi apmetās pie loga. Nekā neparasta — parasta pensionāre, kādu viņa autobusā katru dienu brauca ap desmitiem.
Taču viņa neizkāpa. Viktors nobrauca visu maršrutu — no sākuma līdz galapunktam, četrdesmit minūtes ceļā, četrpadsmit pieturas. Pasažieri nāca un gāja, bet vecā sieviete palika savā vietā, klusējot raugoties pa logu. Kad autobuss apstājās galapunktā un visi bija izkāpuši, viņa piegāja pie viņa.
— Piedodiet, vai drīkstu vēlreiz pabraukt? — viņa jautāja klusā, pieklājīgā balsī.
Viktors paraustīja plecus. Tehniski nekas slikts — ja ir abonements, var braukt, cik gribas.
— Protams, vecmāmiņ, sēdieties.
Viņa atkal apsēdās tajā pašā vietā un atkal izbrauca visu maršrutu, neizkāpjot nevienā pieturā. Pēc tam vēlreiz. Un vēlreiz. Tikai vakarā, kad Viktors beidza maiņu, viņa piecēlās un klusi devās uz izeju.
— Uz redzēšanos, — sacīja viņa, ejot garām. — Paldies jums.
Viktors pavadīja viņu ar skatienu un aizmirsās par šo dīvaino pasažieri. Bet nākamajā dienā viņa atnāca atkal. Tā pati pietura, tas pats laiks — tieši desmitos no rīta. Tā pati somiņa, tas pats abonements, tas pats priekšējais sēdeklis. Un atkal viņa nobrauca kopā ar viņu visu dienu, no pirmā reisa līdz pēdējam, izkāpjot tikai vakarā.
Pēc nedēļas Viktors saprata, ka tā nav nejaušība. Sieviete nāca katru dienu, izņemot brīvdienas, un pavadīja autobusā astoņas, deviņas stundas. Vienkārši sēdēja un skatījās pa logu, dažkārt kaut ko klusi murmināja sev zem deguna, dažkārt izvilka no somiņas vecu fotogrāfiju un ilgi to pētīja.
— Kaut kāda dīvaina situācija, — Viktors teica kolēģim pusdienu pārtraukumā. — Katru dienu brauc pa apli. Vai nu naudas par daudz vai kas te notiek, nesaprotu.
— Bet varbūt vienkārši vientuļa, — ieminējās Juris, blakus maršruta vadītājs. — Man tādu pasažieru pietiek. Mājās sēdēt garlaicīgi, bet autobusā vismaz cilvēki apkārt.
Viktors aizdomājās. Tiešām, varbūt viss ir daudz vienkāršāk nekā šķiet? Pagāja mēnesis. Sieviete neizlaida nevienu darba dienu. Viktors bija pieradis pie viņas klātbūtnes — viņa bija tik klusa un nemanāma, ka dažreiz viņš par viņu aizmirsās, līdz atspulgos aizmugures spogulī ieraudzīja viņas sirmo galvu pie loga. Bet ziņkāre arvien vairāk viņu mocīja. Kādā lietainā novembra dienā, kad pasažieru bija īpaši maz, Viktors nenocietās.
— Piedodiet, — viņš vērsās pie viņas kādā galapunktā, kad visi bija izkāpuši. — Vai varu pajautāt… Kāpēc jūs katru dienu braucat pa apli? Neapvainojieties, vienkārši ziņkārība.
Sieviete pacēla uz viņu acis. Viktors pēkšņi pamanīja, ka tās ir ļoti skaistas — zilas, skaidras.
— Jūs pamanījāt? — viņa klusi pasmaidīja. — Es domāju, ka vadītāji uz pasažieriem nemaz nepievērš uzmanību.
— Kā tad nepamanīt… Jūs jau gandrīz divus mēnešus braucat kopā ar mani.
Viņa klusēja, raugoties pa logu uz pelēko novembra pilsētu.
— Ziniet, tas droši vien ir muļķīgi, — viņa sāka uzmanīgi. — Bet man šeit ir labi. Autobusā… ir kaut kā mierīgi.
— Mierīgi?
— Mājās ir tāds klusums, ka ausīs zvana. Bet šeit… — viņa pārslidināja skatienu pāri autobusa salonam, — šeit ir dzīve. Cilvēki nāk, iet, runā. Bērni smejas, mammas viņus bar. Studenti klausās mūziku. Pat tad, kad visi klusē, tāpat jūt, ka dzīvi cilvēki ir blakus.
Viktors pamāja ar galvu. Viņš saprata.
— Bet mājās pavisam neviena?
— Neviena, — viņa pakratīja galvu. — Vīrs pirms pus gada aizgāja, bērni dzīvo tālu, mazbērni ir pieauguši… Zināt, kā tas ir — pamosties no rīta un saprast, ka līdz vakaram tev nebūs neviena, ar ko parunāt?
Viktors iedomājās savu mammu, kas dzīvoja kaimiņu rajonā, un kuru viņš apciemoja labākajā gadījumā reizi mēnesī.
— Saprotu, — viņš teica klusi.
— Tikai nedomājiet, ka esmu kaut kāda ne tāda, — ātri piebilda sieviete. — Man vienkārši šeit… nav tik vientuļi. Tā it kā es joprojām tajā piedalītos. Vismaz nedaudz. Viņi apklusa. Kaut kur tālumā signalizēja mašīna, lietus šņāca pa autobusa jumtu.
— Kā jūs sauc? — jautāja Viktors.
— Ausma. Bet jūs?
— Viktors. Vienkārši Viktors.
— Ļoti patīkami, Viktor, — viņa pasmaidīja. — Paldies, ka neizdzenat mani.
— Ko jūs… Brauciet, protams. Cik vien gribat.
No tās dienas kaut kas mainījās. Ausma joprojām brauca no rīta līdz vakaram, bet nu viņi ik pa laikam sarunājās. Galapunktos, kad salons bija tukšs, viņa stāstīja par savu dzīvi. Par vīru–karavīru, par dēlu, kurš aizbrauca uz Ameriku un zvana reizi mēnesī. Par meitu, kura dzīvo Jūrmalā un sūta ziņas svētkos.
— Ziniet, Viktor, — viņa sacīja kādu decembra dienu, kad aiz loga virmoja pirmās sniega pārslas, — es visu mūžu sapņoju ceļot. Mēs ar vīru plānojām pēc viņa pensijas izbraukāt valsti, apskatīt pilsētas… Nepaspējām.
— Bet tagad?
— Bet tagad es ceļoju, — viņa iesmējās. — Katru dienu. Skatos pa logu un iedomājos, ka mēs braucam ne pa vienu un to pašu maršrutu, bet katru reizi uz jaunu vietu. Lūk, šī nav Daugavas iela, bet Grieķijas krastmala. Un tas nams — nevis pasts, bet pils Rundālē.
Viktors paskatījās spogulī. Ausma sēdēja pie loga, un viņas seja staroja ar īpašu, gandrīz bērnišķīgu laimi.
— Un zināt, ko es dažreiz par jums domāju? — viņš teica.
— Ko?
— Ka jūs neesat tikai pasažieris. Ka jūs… kā gids laikam. Parādāt man, ka šai darbā ir jēga. Ka autobuss nav tikai dzelzs uz riteņiem, bet vieta, kur cilvēki var atrast… nu, nezinu… mieru, laikam.
Ausma paklusēja, tad klusi sacīja:
— Paldies, Viktor. Par to, ka neuzskatāt mani par jokainu.
— Ko jūs, Ausmas kundze… Varbūt mēs visi esam nedaudz khmmm, bet Jūs vienīgā normāla.
Lasi vēl: Suns, kas gulēja ceļa vidū un nekustējās, bet patiesībā izglāba mūsu ģimeni
Ziema pagāja, pienāca pavasaris. Ausma joprojām brauca katru dienu, un Viktors bija tik pieradis pie viņas klātbūtnes, ka darba diena bez viņas šķita tukša un dīvaina. Viņi bija kļuvuši par īstiem draugiem — viņa stāstīja par savu dzīvi, viņš dalījās plānos un rūpēs. Dažkārt viņa atnesa mājās ceptus pīrādziņus, bet viņš nopirka viņai tēju termosā aukstās pieturās.
Bet aprīlī kaut kas notika…
Ausma atnāca kā parasti desmitos no rīta, bet izskatījās ne tā.
— Vai jums viss kārtībā? — satraucās Viktors.
— Viss labi, — viņa vāji pasmaidīja. — Tikai mazliet neomā.
Visu dienu viņa klusēja, tikai pa retam izvilka no somiņas ūdeni un padzērās. Bet nākamajā dienā viņa neatnāca. Un arī aiznākamajā. Viktors kļuva arvien nemierīgāks. Viņš saprata, ka nezina ne viņas adresi, ne telefonu — pusgada draudzībā viņi nekad nebija apmainījušies kontaktinformāciju. Vienīgais, ko viņš zināja — viņa vienmēr iekāpa vienā pieturā, tātad dzīvoja kaut kur tuvumā. Bet doma, ka viņa dzīvoklī ir viena un apkārt nav neviena, Viktoram nepatika.
Brīvdienā Viktors aizbrauca uz to rajonu. Veselu dienu klīda pa pagalmiem, izjautāja kaimiņus — vai nepazīst vecāku sievieti, kas katru dienu brauc autobusā… Vakarā viņš iegāja mazā veikaliņā pie pieturas.
— Ausmas kundze? — pārjautāja pārdevēja, vidēja vecuma sieviete ar interesantu cepuri. — Ā, jūs par mūsu “autobusa kundzi”? Viņu pirms trim dienām aizveda.
— Bet jūs kas viņai esat?
— Draugs, — sacīja Viktors. — Labs draugs.
Viņš atrada viņu nodaļā.
— Jūs atnācāt… — viņa čukstēja. — Es domāju, ka neviens nepamanīs, ka manis nav…
— Kā tad nepamanīt. Es taču katru dienu gaidu jūs pieturā.
Viss noritēja veiksmīgi. Viktors nāca pie Ausmas katru dienu pēc darba, atnesa augļus, stāstīja jaunākos notikumus maršrutā.
— Tagad man sevi jāsargā, — viņa sacīja izrakstīšanās dienā. — Man teica, ka ilgi sēdēt transportā kaitīgi…
Viktors aizdomājās.
— Zināt ko, Ausmas kundze? Man ir piedāvājums.
— Kāds?
— A es varu pie jums piestāt pēc darba. Tāpat vien, uz tēju. Jūs pastāstīsiet par saviem autobusu ceļojumiem, bet es — ko šodien interesantu redzēju. Viņas seja iemirdzējās.
— Tiešām var?
— Protams, ka var. Un vispār… — Viktors samulsa, — man mamma viena dzīvo. Varbūt iepazīstināšu jūs? Jūs noteikti sadraudzētos…
— Ak, tas būtu brīnišķīgi!
Lasi vēl: Strauji aug interese par jaunu suņu šķirni – kāds ir tās noslēpums un kāpēc tā piesaista tik daudzus
Pagāja pusgads. Ausma vairs nebrauca ar autobusu katru dienu, bet viņas dzīve bija pilnībā mainījusies. Viņa sadraudzējās ar Viktora mammu, kopā gāja uz teātri un izstādēm. Iepazinās ar kaimiņieni, kas izrādījās tikpat vientuļa. Pierakstījās bibliotēkā, sāka apmeklēt grāmatu mīļotāju klubu.
Bet Viktors katru piektdienu pēc darba piestāja pie viņas uz tēju. Viņi sēdēja viņas mazajā virtuvē, dzēra tēju ar mājās ceptiem pīrāgiem un runāja par visu ko.
— Zināt, Viktor, — viņa kādu vakaru teica, — es visu dzīvi domāju, ka laime ir tad, kad līdzās ir tuvi cilvēki. Bet izrādījās, ka tuvie cilvēki nav tikai ģimene. Tie ir arī tie, kas gatavi vienkārši uzklausīt, saprast, palīdzēt…
— Tā jūs man palīdzējāt, Ausmas kundze, — iebilda Viktors. — Jūs iemācījāt man pasažieros saskatīt ne tikai cilvēkus, kurus jāpārvadā, bet dzīvus cilvēkus ar saviem stāstiem un problēmām.
— Tad iznāk, ka mēs viens otram palīdzējām, — viņa pasmaidīja.
Viktors pamāja ar galvu. Aiz loga lija lietus, gluži kā tajā dienā, kad viņš pirmo reizi pamanīja vecāku sievieti, kura iekāpa viņa autobusā un neizkāpa visu maršrutu. Toreiz tas šķita dīvaini, pat muļķīgi. Bet tagad viņš saprata: reizēm cilvēki nemeklē galapunktu, bet gan vienkārši vietu, kur nebūt vieniem. Un labi, ja blakus gadās kāds, kas to saprot. Labi darbi dažkārt sākas ar vienkāršu uzmanību pret apkārtējiem.
