Ausma atnāca kā parasti desmitos no rīta, bet izskatījās ne tā.
— Vai jums viss kārtībā? — satraucās Viktors.
— Viss labi, — viņa vāji pasmaidīja. — Tikai mazliet neomā.
Visu dienu viņa klusēja, tikai pa retam izvilka no somiņas ūdeni un padzērās. Bet nākamajā dienā viņa neatnāca. Un arī aiznākamajā. Viktors kļuva arvien nemierīgāks. Viņš saprata, ka nezina ne viņas adresi, ne telefonu — pusgada draudzībā viņi nekad nebija apmainījušies kontaktinformāciju. Vienīgais, ko viņš zināja — viņa vienmēr iekāpa vienā pieturā, tātad dzīvoja kaut kur tuvumā. Bet doma, ka viņa dzīvoklī ir viena un apkārt nav neviena, Viktoram nepatika.
Brīvdienā Viktors aizbrauca uz to rajonu. Veselu dienu klīda pa pagalmiem, izjautāja kaimiņus — vai nepazīst vecāku sievieti, kas katru dienu brauc autobusā… Vakarā viņš iegāja mazā veikaliņā pie pieturas.
— Ausmas kundze? — pārjautāja pārdevēja, vidēja vecuma sieviete ar interesantu cepuri. — Ā, jūs par mūsu “autobusa kundzi”? Viņu pirms trim dienām aizveda.
— Bet jūs kas viņai esat?
— Draugs, — sacīja Viktors. — Labs draugs.
Viņš atrada viņu nodaļā.
— Jūs atnācāt… — viņa čukstēja. — Es domāju, ka neviens nepamanīs, ka manis nav…
— Kā tad nepamanīt. Es taču katru dienu gaidu jūs pieturā.
Viss noritēja veiksmīgi. Viktors nāca pie Ausmas katru dienu pēc darba, atnesa augļus, stāstīja jaunākos notikumus maršrutā.
— Tagad man sevi jāsargā, — viņa sacīja izrakstīšanās dienā. — Man teica, ka ilgi sēdēt transportā kaitīgi…
Viktors aizdomājās.
— Zināt ko, Ausmas kundze? Man ir piedāvājums.
— Kāds?
— A es varu pie jums piestāt pēc darba. Tāpat vien, uz tēju. Jūs pastāstīsiet par saviem autobusu ceļojumiem, bet es — ko šodien interesantu redzēju. Viņas seja iemirdzējās.
— Tiešām var?
— Protams, ka var. Un vispār… — Viktors samulsa, — man mamma viena dzīvo. Varbūt iepazīstināšu jūs? Jūs noteikti sadraudzētos…
— Ak, tas būtu brīnišķīgi!
Lasi vēl: Strauji aug interese par jaunu suņu šķirni – kāds ir tās noslēpums un kāpēc tā piesaista tik daudzus
Pagāja pusgads. Ausma vairs nebrauca ar autobusu katru dienu, bet viņas dzīve bija pilnībā mainījusies. Viņa sadraudzējās ar Viktora mammu, kopā gāja uz teātri un izstādēm. Iepazinās ar kaimiņieni, kas izrādījās tikpat vientuļa. Pierakstījās bibliotēkā, sāka apmeklēt grāmatu mīļotāju klubu.
Bet Viktors katru piektdienu pēc darba piestāja pie viņas uz tēju. Viņi sēdēja viņas mazajā virtuvē, dzēra tēju ar mājās ceptiem pīrāgiem un runāja par visu ko.
— Zināt, Viktor, — viņa kādu vakaru teica, — es visu dzīvi domāju, ka laime ir tad, kad līdzās ir tuvi cilvēki. Bet izrādījās, ka tuvie cilvēki nav tikai ģimene. Tie ir arī tie, kas gatavi vienkārši uzklausīt, saprast, palīdzēt…
— Tā jūs man palīdzējāt, Ausmas kundze, — iebilda Viktors. — Jūs iemācījāt man pasažieros saskatīt ne tikai cilvēkus, kurus jāpārvadā, bet dzīvus cilvēkus ar saviem stāstiem un problēmām.
— Tad iznāk, ka mēs viens otram palīdzējām, — viņa pasmaidīja.
Viktors pamāja ar galvu. Aiz loga lija lietus, gluži kā tajā dienā, kad viņš pirmo reizi pamanīja vecāku sievieti, kura iekāpa viņa autobusā un neizkāpa visu maršrutu. Toreiz tas šķita dīvaini, pat muļķīgi. Bet tagad viņš saprata: reizēm cilvēki nemeklē galapunktu, bet gan vienkārši vietu, kur nebūt vieniem. Un labi, ja blakus gadās kāds, kas to saprot. Labi darbi dažkārt sākas ar vienkāršu uzmanību pret apkārtējiem.
