Krūžu šķindoņa, klusināta rīta sarunu čalošana un svaigi vārītas kafijas aromāts piepildīja mierīgo Plazas rīta rosību — parasta darba diena, kas izvērtās pavisam citādi
Un Līga to pieņēma. Gandrīz vienmēr. Bet dzīvei ir savāds veids atklāt to, kam sirds ir gatava mācīties. Tajā rītā, tieši tajā brīdī, kad Līga piegāja novākt traukus pārim pie zupu restorāna, ienāca garš vīrietis dārgā tumši zilā uzvalkā, ar sirmiem matiem, caururbjošu skatienu un atturīgu, tomēr pievilcīgu auru.
“Kur šeit var garšīgi paēst, lūdzu,” viņš teica dziļā, siltā balsī.
“Jebkur ,” atbildēja Līga ar pieklājīgu smaidu, aizvedot viņu līdz restorānam pa labi.
Viņš pasūtīja melnu kafiju, grauzdētas maizītes un omleti. Līga šķita, ka viņa viņu pazīst, taču nevarēja atcerēties, no kurienes. Varbūt ziņu vadītājs vai vietējais politiķis?
Kamēr viņš dzēra kafiju, viņš uz brīdi atvēra maku — iespējams, lai atrastu karti vai čeku. Un tieši tad Līgas uzmanību piesaistīja kaut kas. Fotogrāfija. Viņa apstājās, paplāte gandrīz uz ceļa uz nākamo galdiņu. Attēls bija izbalējis, ar ielocītiem stūriem, acīmredzami vecs, bet neapšaubāmi pazīstams. Tā bija viņas māte.
Evelīna. Jauna, starojoša un smaidīga — tieši tāda, kā fotogrāfijā, ko Līga glabāja blakus gultai. Tikai šī bija uzņemta ilgi pirms Līgas dzimšanas. Viņa atgriezās pie galdiņa un klusi jautāja: “Kungs… vai drīkstu uzdot personīgu jautājumu?”
Vīrietis pārsteigti paskatījās. “Protams.”
Līga noliecās un norādīja uz maku, kas joprojām gulēja blakus viņa rokai. “Šī fotogrāfija… sieviete. Kāpēc jūsu makā ir manas mātes bilde?”
Iestājās klusums. Viņš samirkšķināja, paskatījās uz viņu un lēni pacēla maku. Pirksti uz mirkli sašūpojās, pirms viņš to atvēra. Viņš ilgi skatījās uz fotogrāfiju, it kā redzētu to pirmoreiz.
“Jūsu māte?” — viņš teica lēni.
“Jā,” atbildēja Līga.
“Tā ir Evelīna Malnača. Viņa aizgāja pirms trim gadiem. Bet… kā jums ir viņas foto?” “Jūs… viņu pametāt?”
Viņš pamāja, nedaudz nosarcis. “Jā. Tēvs man izvirzīja ultimātu: vai nu pārtraucu attiecības, vai zaudēju visu. Es izvēlējos nepareizi. Pateicu viņai, ka viss beidzies. Un vairs viņu nekad neredzēju.”
“Viņa man to nekad nestāstīja. Nekad par nevienu slikti nerunāja. Tikai teica, ka ir laimīga, jo viņai esmu es.”
Aivars paskatījās uz viņu un teica: “Es nēsāju šo fotogrāfiju daudzus gadus. Vienmēr nožēloju, ka aizgāju. Domāju, varbūt viņa apprecējās ar citu… sāka jaunu dzīvi.”
“Nē,” Līga čukstēja.
“Viņa mani audzināja viena. Strādāja trīs darbos. Mums nekad nebija daudz, bet viņa man deva visu.”
Aivars norija kumosu. “Līga… cik tev ir gadu?”
“Divdesmit četri.” Viņš aizvēra acis.
“Viņa bija stāvoklī, kad es aizgāju, vai ne?”
Līga pamāja. “Droši vien. Es domāju, viņa negribēja, lai es augtu ar rūgtumu.”
Aivars izvilka no žaketes kabatas monogrammu kabatlakatiņu. “Un tagad tu… tieši manā priekšā.”
“Es nezinu, ko tas nozīmē,” Līga klusi teica. “Man ir tik daudz jautājumu.”
“Tu esi pelnījusi atbildes,” viņš teica. “Uz visiem.”
Viņš uz brīdi apklusa, tad piebilda: “Vai varu ko pajautāt? Vai tu piekristu paēst ar mani pusdienas šonedēļ? Bez steigas. Es tikai gribētu uzzināt vairāk par to brīnišķīgo sievieti, kāda bija tava māte. Un par tevi.”
Līga paskatījās uz viņu — patiesi paskatījās. Viņa acis, žesti, pat smaids… tajā bija kaut kas pazīstams.
“Es labprāt,” viņa klusi teica.
Trīs nedēļas vēlāk
Klusā kafejnīcas tālajā stūrī kļuva par viņu vietu. Līga uzzināja, ka Aivars nekad nav precējies. Ka viņš izveidojis miljons vērtu investīciju uzņēmumu, bet tā arī nav atradis mieru. Ka viņš nēsājis viņas mātes fotogrāfiju makā visus šos gadus, pat tad, kad jau knapi atpazinis savu seju spogulī.
Un Aivars uzzināja par Evelīnas dzīvi — par nastu, ko viņa nesa, šūpuļdziesmām, ko dziedāja, un prieku, ko atrada vienkāršos brīžos ar Līgu.
Kādu dienu, malkojot tēju ar citronu, viņš pastiepa roku pāri galdam.
“Es zinu, ka nevaru kompensēt zaudētos gadus,” viņš teica.
“Bet, ja tu ļausi… es gribētu būt daļa no tavas dzīves. Tā, kā tu vēlēsies.”
Līga pētīja viņa seju. Viņas sirds joprojām bija pilna emociju — sajauktu un izteiktu, bet viņa pamāja.
“Sāksim ar kafiju. Pa krūzei reizē.”
Gadu vēlāk
Līga stāvēja pie neliela veikala Origo. Virs durvīm karājās izkārtne: Kafejnīca “Evelīnas dārzs”
Iekšā gaiss bija piepildīts ar rozmarīna un svaigi ceptas maizes aromātu. Pie sienām bija dzejas rindas, tējas tasītes un liela Evelīnas Malnačas fotogrāfija rāmī — smaidīga.
Lasi vēl: Šādā veidā gatavota omlete sanāk viegla, gaisīga un “nesakrīt” – padalīšos ar recepti
Aivars finansēja visu projektu, bet uzstāja, ka nosaukumam un idejai jābūt Līgas.
“Es lepojos ar tevi,” viņš klusi teica, vērojot, kā klienti ieņem vietas.
Līga pasmaidīja, acis mirdzēja. “Zini,” viņa teica, “es domāju, viņa zināja, ka tu kādreiz atgriezīsies.”
Viņš pārsteigti paskatījās. “Kāpēc tu tā domā?”
Līga izņēma no priekšauta kabatas salocītu vēstuli. “Es atradu to viņas vecajā recepšu grāmatā naktī pēc tam, kad satiku tevi. Datēta ar manu dzimšanas dienu.”
Viņa pasniedza vēstuli viņam. Tajā bija rakstīts:
“Mana dārgā Līga,
Kādu dienu tev radīsies jautājumi. Par tavu tēvu. Par mūsu pagātni. Vienkārši zini, ka viņš mani mīlēja. Patiesi. Un, lai gan dzīve mūs šķīra, es nekad nepārstāju ticēt mīlestībai. Ja kādreiz viņš tevi atradīs, esi laipna. Dzīve ir gara, un sirdis spēj augt.
Ar mūžīgu mīlestību, Mamma”
Aleksandrs piespieda vēstuli. Līga piegāja pie viņa un čukstēja: “Laipni lūgts mājās, tēti.”
Un pirmo reizi pēc gadu desmitiem Aivars jutās laimīgs — ne nožēla, bet no satriecošas otrā iespēja.
