Viena diena, kas izmainīja visu
Visu dienu viņa kā parasti nostrādāja, nepagurdama. Tikai pāris reizes izdevās apēst sviestmaizi. Tieši pirms aizvēršanas saimnieks ienāca virtuvē un pārsteigtā balsī nosauca viņas vārdu.
— Tas ir ļoti dīvaini, — viņš teica. — Bet tur stāv cilvēki, tieši zāles vidū, un viņi prasa jūs…
— Mani?! — izbrīnījās sieviete, slaukot rokas un nogludinot matus.
Viņa devās uz zāli, mēģinot atcerēties, ko tādu viņa varēja izdarīt, lai viņu meklētu. Zāles vidū stāvēja kādi desmit cilvēki. Ieraudzījuši viņu, viņi pēkšņi atdzīvojās un sāka aplaudēt. Visa zāle sastinga un pagriezās viņu virzienā.
Sasārtusi un samulsusi, viņa painteresējās, kas noticis. Un tad katrs no stāvošajiem izvilka telefonu, un viņa ar pārsteigumu ieraudzīja savu mazo video ar lūgumu pēc palīdzības. Zālē sēdošie restorāna apmeklētāji tūlīt pat izvilka savus telefonus un sāka meklēt šo video. Viņai nācās pārģērbties un doties kopā ar cilvēkiem, kas viņu gaidīja, pie tā vīrieša. Viņu vidū bija gan vienkārši palīdzēt gribošie, gan sociālie pārstāvji, gan kāda pazīstama blogere, kas visu notiekošo filmēja ar mazu videokameru.
Bez pajumtes palikušais vīrietis, kuram bija kļuvis mazliet labāk, ļoti brīnījās par šādu apciemojumu. Viņš nebija pieradis pie cilvēku uzmanības un ļoti samulsis… Atgriežoties paviljonā, sieviete uzzināja, ka viņu lūdz pie īpašnieka, kurš nezināmu iemeslu dēļ tajā vakarā bija atbraucis. Ļoti satraukusies un domādama, ka tagad viņu atlaidīs, viņa gatavojās uz sliktāko bet…
Īpašnieks plaši smaidīja un kratīja viņai roku:
— Paldies! Paldies jums ļoti! — viņš teica, izraisīdams viņā apmulsumu. — Kā, jūs nezināt? — brīnījās īpašnieks. — Mēs kļuvām slaveni jūsu dēļ. Mēs palīdzam bez pajumtes palikušiem dzīvniekiem un cilvēkiem!
Tad viņš apsēdās uz krēsla un paskatījās uz viņu jau nopietni:
— Es nevaru jūs atlaist, lai kā es to arī vēlētos. Turklāt jūs vairs nestrādājat pie letes. Jūs tagad esat pārzine ar papildus pienākumu. Mēs organizēsim virtuvi, lai barotu bez pajumtes palikušos dzīvniekus un cilvēkus. Un tikai pamēģiniet man izgāzt šo lietu! Mums ir pieraksts pasūtījumiem pusgadu uz priekšu, un visi atstāj naudu ar lūgumu pabarot bez pajumtes palikušos.
Cilvēkiem, redziet, it kā vieglāk ir atstāt naudu citiem, nekā darīt to pašiem, bet…
…ko padarīsi Der? Viņa tikai spēja pamāt ar galvu… Vīrieti ar suni izmitināja sociālajā mājoklī. Viņa gāja un regulāri viņus apciemoja. Viņš bija noskuvies, apgriezis matus, pārģērbies un atradis darbu. Zivtiņa vienmēr nepacietīgi gaidīja sievieti un allaž priecājās par viņas atnākšanu. Darba s bija ļoti daudz. Aiziet no turienes bija vesela problēma.
Īpašnieks viņai smaidīja, bet viņa nespēja saprast, vai viņš ir priecīgs vai nē. Alga viņai tagad bija vairāk nekā cienīga. Dažreiz, brīvdienās, viņi ar Tomu un viņa Zivtiņu pastaigājās parkā un runāja par dzīvi. Toms apgalvoja, ka viņa ir viņa gaišais eņģelis. Un ka viss noticis tikai pateicoties viņas labajai sirdij.
Bet viņa apgalvoja, ka viņa gaišais eņģelis ir suns Zivtiņa. Un bez viņas nekas no tā nebūtu noticis. Bet sunim Zivtiņai bija vienalga par visām viņu pārdomām. Viņa gāja blakus un smaidīja. Viņa jau zināja — drīz viņiem būs mazulis. Un Zivtiņa iztēlojās, kā ar viņu spēlēsies.
Tā par ko es runāju? Ā, jā. Tieši tā. Tātad kas gan ir jānokļūst, lai cilvēki gribētu palīdzēt? Video internetā? Bet bez tā nekā? Kur mēs nogriezām nepareizi?Kur?
