Foto ilustratīva nozīme.
Vilciens dūca kā strops, pilns cilvēku ar nopietnām sejām. Jauna māmiņa ar bērnu rokās tikko iespraucās pārpildītajā vagonā…
Mazulis mierīgi gulēja, piespiedies pie viņas vēdera, bet sievietei bija grūti noturēties kājās — vienā rokā viņa turēja bērnu, bet otrā nespēja satvert rokturi.
Viņa klusējot pārlaida skatienu pāri vagonam. Jauni cilvēki sēdēja, skatieni iegremdēti telefonos. Daži šķita nemanām viņu vispār. Kāds uzmeta īsu skatienu — un atkal novērsās. Sieviete šūpojās līdzi vilciena kustībai, sasprindzinot rokas, lai noturētos kājās.
Tad kāda ap septiņdesmit gadus veca kundze izdarīja ko tādu, kas pārsteidza visu vagonu — cilvēki uz brīdi apklusa un pievērsa viņai uzmanību. Viņa sēdēja rāmi, ar sārtumu vaigā, un raudzījās uz māmiņu ar klusu cieņu. Turpinājums👇
— Mīļā, — skaļi un skaidri sacīja sirmā kundze, — nāc pie manis, es tev vietu atvēlēšu.
Visi pagriezās. Kundze lēnām pieceļas, balstoties uz spieķi. Mati sakopti, sejā redzamas dzīves pieredzes zīmes un nogurums. Viņa ar mierīgu žestu aicināja māmiņu tuvāk.
— Man ceļi ir noguruši, bet tavās rokās ir kas daudz svarīgāks. Un bērns tev — viņš ir vērtīgāks par visu pārējo, — viņa teica ar laipnu un mierīgu smaidu.
Mamma apjukusi pienāca un klusi nočukstēja:
– Liels paldies…
