Viens no puišiem, kurš visu laiku klausījās mūziku ar austiņām, pēkšņi piecēlās un teica:
— Atvainojiet, lūdzu, apsēdieties. — Viņš norādīja uz savu vietu un pagriezās pret sirmgalvi. — Ir svarīgi cienīt citus un piedāvāt vietu tiem, kam tā vairāk nepieciešama.
Viens pēc otra cēlās arī pārējie pasažieri. Telpā tūlīt parādījās vairākas brīvas vietas, kas lika justies mazliet atvieglotāk un ļāva ikvienam vieglāk elpot.
Kāds no ceļabiedriem laipni piedāvāja palīdzēt vecajai dāmai paturēt viņas smago somu, lai viņai būtu vieglāk.
Tomēr vecā kundze tikai nopūtās, kā pēc ilgas pārdomu pilnas dienas, un maigā balsī teica:
— Lūk, es jau biju zaudējusi cerību, domāju, ka pasaule kļuvusi auksta un cilvēcība ir pilnībā pazudusi…
Kad vilciens beidzot apstājās pieturā, viņa lēnām piecēlās, nesteidzīgi spert pirmos soļus pret izkāpšanas durvīm, neatskatoties nevienam līdzi.
Vienīgi viņas sejā īsu brīdi parādījās viegls, gandrīz nemanāms smaids, kas it kā izteica gan pateicību, gan cerību, ka labestība tomēr vēl pastāv.
