Rihards nāca mājās noguris tā, it kā viss darba dienas smagums būtu sakritis plecos vienlaikus. Viņš vilka kājas gluži pa zemi un domāja tikai par divām lietām: silta sviestmaize un silts dīvāns.
Nebija spēka ne sarunām, ne notikumiem, ne jebkādiem negaidītiem notikumiem. Tāpēc viņš pat nedaudz sabijās, kad pēkšņi kaut kas maigi pieskārās viņa apaviem. Viņš apstājās, paskatījās uz leju un ieraudzīja mazu, no lietus izmirkšanu kaķi, kas vairāk izskatījās pēc neliela plušķīša, nevis eleganta kaķa.
Dzīvnieks izskatījās tā, it kā viņš atdotu visu, lai kāds viņu paņemtu prom no šīs vietas. Rihards noliecās, pieskārās nelielajam kaķim un sajuta, ka tas ir vēss. “Nu labi, laikam šodien nepietiks tikai ar sviestmaizi,” viņš nomurmināja un uzmanīgi paņēma kaķi rokās. Mazais radījums nepretojās — tikai ierāvās ciešāk, it kā būtu gaidījis šo brīdi te, uz šīs ielas, diezgan ilgi.
Mājās viss notika “pats no sevis”, bez liekas domāšanas. Rihards bija pārāk noguris, lai domātu, kāpēc viņš tik rūpīgi mazgā šo kaķi, kāpēc žāvē to ar dvieli, kurš viņam parasti bija “labais” dvielis, un kāpēc viņš atver ledusskapi tieši tajā brīdī, kad kaķis skatās uz viņu ar izsalkušu skatienu. Kad pūkainais paēda, tas ieritinājās viņa džemperī un aizmiga.
Un tad sākās dīvainais. Pēc stundas Rihardam šķita, ka dzīvoklis ir kļuvis kaut kāds citāds. Ne gluži siltāks, bet mierīgāks. It kā kāds būtu izslēdzis viņa iekšējo nemieru, to pašu, kas darbadienās viņu parasti grauza līdz pat miegam. Kaķis pamodās, paskatījās uz viņu ar savdabīgu skatienu un piegāja klāt, it kā gribētu kaut ko uzzināt. Tad viņš uzkāpa Rihardam klēpī, pielika savu mazo pieri pret viņa roku — un pēkšņi Rihards sajuta vieglu siltumu, kas izplatījās pa visu roku līdz plecam.
“No kurienes tu vispār esi?” viņš jautāja, bet kaķis tikai mirkšķināja savas lielās, zaļās acis, it kā viņam nebūtu pienākums atbildēt uz tādu jocīgu jautājumu.
Naktī Rihards pamodās no skaņas, kas nebija skaļa, tomēr atšķirīga. It kā kāds būtu noglaudījis aizkaru. Atverot acis, viņš pamanīja, ka kaķis sēž uz palodzes. Tas skatījās laukā, tumsā, bet nevis kā dzīvnieks — bet kāds, kurš zina lietas, kuras cilvēkiem nav paredzēts saprast. Kaķa aste kustējās lēni, gandrīz ritmiski, un Rihardam uz mirkli šķita, ka šīs jocīgās kustības atgādina kādu zīmi. Ne nejaušu, bet apzinātu.
“Ko tu tur redzi?” viņš čukstēja, un tad kaķis pagriezās pret viņu. Paskatījās tieši acīs, lēni nokāpa no palodzes un pienāca tuvāk. Tad tas ielēca pie viņa gultā un, neizprotamā kārtā, uzspieda ķepiņu tieši uz Riharda krūtīm — vietā, kur viņš vienmēr juta nemieru, īpaši tajos brīžos, kad bija satraukts.
Un tā sajūta atkal parādījās. Tā pati siltā, plūstošā, mierīgā straume. Rihards ieelpoja. Tad izelpoja. Pirmo reizi dzīvē viņš nejutās viens. Viņš pasmaidīja un paberzēja kaķim starp ausīm. “Zini ko? Ja kādam būs jāmeklē jaunas mājas, tad tas būšu es. Jo tu jau esi atradis savējās.”
Kaķis ieritinājās tieši pie viņa sāna, un Rihards šajā brīdī saprata, ka viņa dzīve vairs nekad nebūs tāda kā iepriekš. Un varbūt tas nemaz nebija slikti. Jo, kamēr ārā turpināja līt, viņš bija atradis kaut ko, ko sen bija pazaudējis – mieru. Un kaķis — tas dīvainais, noslēpumainais radījums — turējās viņam blakus tā, it kā būtu nolēmis te palikt. Un tas bija viss, kas viņam šajā vakarā bija vajadzīgs.
Tas vakars, galu galā, nebija nejaušs. Nākamajās dienās Rihards atklāja, ka kaķis, kuru viņš nosauca par Mirdzu, jo viņas acis mirdzēja tā kā nevienam, vienmēr zināja, kad Rihards tuvojas mājām un jau gaidīja savu saimnieku pie durvīm. Viņa to zināja pat tad, kad viņš atnāca ātrāk nekā parasti. Viņa juta viņa garastāvokli — ja viņš bija satraucies, Mirdza nāca pie viņa klēpī, bet, ja viņš bija priecīgs, viņa nesa viņam rotaļlietu un lika to tieši priekšā, aicinot – paspēlējies!
Pagāja nedēļa, divas, trīs — un Rihards pamanīja, ka dzīve kļuvusi negaidīti harmoniska. Viņš sāka mosties agrāk, vieglāk, un vakarā mājās atgriezās nevis sabrucis, bet gandrīz vai pacilāts. Kāda dīvaina, klusa enerģija bija ieviesusies viņa dzīvoklī. It īpaši naktīs — kad Mirdza staigāja pa istabu tik viegli, it kā šalkotu vējš, un reizēm apsēdās uz palodzes, vērojot tumsu tā, it kā dzirdētu un redzētu to, ko cilvēki nevar.
Mēneša laikā viņiem bija izveidojusies rutīna, kas viņu pašu tikai priecēja. Rihards gatavoja brokastis, Mirdza sēdēja uz virtuves galda un “komentēja” visu ar klusu ņaudēšanu. Kad viņš strādāja pie datora, Mirdza gulēja uz dokumentu kaudzēm, it kā sargātu tos. Kad viņš vakarā skatījās filmas, Mirdza ieritinājās viņam padusē un izvēlējās gulēt, nevis vērot to, kas notiek uz TV ekrāna.
Un tad sākās dīvainākās lietas. Reiz, kad Rihards bija saaukstējies, Mirdza atnāca pie viņa un uzlika ķepiņu viņam uz pieres. Viņš sajuta to pašu siltumu, ko toreiz pirmajā vakarā, tikai stiprāku — un nākamajā rītā drudzis bija prom. Citu reizi Rihards darbā bija iesaistīts kādā nepatīkamā situācijā, kas viņu ļoti “nospieda”. Atgriezies mājās, viņš sēdēja uz dīvāna, rokās turot galvu. Mirdza pienāca, aplika asti viņam ap plaukstu — un viņa prāts, gluži neticami, nomierinājās it kā kāds būtu noslaucījis visas sliktās emocijas.
Lasi vēl: Lai pavasarī dārzā būtu ziedu jūra, pieredzējuši dārznieki sēklas jau dobēs stāda jau decembrī: soli pa solim, kas jādara
Pagāja vēl pāris nedēļas, un Rihards ievēroja, ka Mirdza dažkārt pamirkšķina viņam tā, it kā saprastu pat vārdus. Reiz viņš jokodams teica: “Nu, tu laikam esi mans mazais sargeņģelis.” Un kaķis paskatījās tieši acīs, tik ilgi un tik nopietni, ka Rihards pat sastinga. It kā Mirdza teiktu: “Jā. Un kā tad tu domāji?”
Ar laiku Rihards saprata, ka viņš vairs negrib pat iedomāties, kā tas ir – dzīvot vienam pašam. Kaķis bija aizpildījis šo vietu, par kuru viņš pat nebija zinājis, ka tā ir tukša. Mirdza kļuva ne tikai par mājdzīvnieku — bet par kompanjonu, klusu aizstāvi, miera nesēju. Viņu starpā bija kāda īpaša saikne, ko nevarēja izskaidrot ar parasto “cilvēks un dzīvnieks” izpratni.
Un dažkārt, vēlu vakarā, kad dzīvoklī valdīja klusums, Mirdza sēdēja uz palodzes, skatījās debesīs un viņas acis atkal iemirdzējās maigā, neparastā gaismā. Rihards reiz pajautāja: “Tu laikam atnāci pie manis ar kādu uzdevumu, vai ne?” Mirdza lēni pagrieza skatienu pret viņu. Un tad kaķi atbildēja ar maigāko, bet skaidrāko “mjau”, kāds viņam jebkad bija dzirdēts.
Rihards pasmaidīja.
“Labi,” viņš noteica. “Lai kas arī tas bija… paliec vēl ar mani kopā ilgi, labi?” Un kaķis — kā vienmēr — apsēdās viņam klēpī tā, it kā ar to apstiprinātu: viņa nekur neies.
Atziņas no šī neparastā notikuma
Dzīvnieku klātbūtnei reizēm mūsu dzīvē ir eksistenciāla mācība, jo viņu intuīcija liecina par to, ka visus mūs ieskauj smalkākas un acij neredzamas enerģētiskās pasaules. Dzīvnieki spēj šo sajust un redzēt, bet mēs ne. Tāpēc tieši mūsu mājdzīvnieki palīdz mums “atjaunoties”.
Tā notiek, ka dažreiz dzīvē dažas attiecības pārsniedz loģisku izskaidrojumu, jo patiesībā tās ir dvēseles saites, kas kalpo mums kā atgādinājums par Visuma spēku. Mums pašiem ir jāmācās ticēt savām sajūtām un tam, ko nespējam loģiski izskaidrot – ieraudzīt vai “izmērīt”. Taču tas nenozīmē, ka tā nav.
