Viņš sajuta to pašu siltumu, ko toreiz pirmajā vakarā, tikai stiprāku — un nākamajā rītā drudzis bija prom. Citu reizi Rihards darbā bija iesaistīts kādā nepatīkamā situācijā, kas viņu ļoti “nospieda”.
Atgriezies mājās, viņš sēdēja uz dīvāna, rokās turot galvu. Mirdza pienāca, aplika asti viņam ap plaukstu — un viņa prāts, gluži neticami, nomierinājās it kā kāds būtu noslaucījis visas sliktās emocijas.
Lasi vēl: Lai pavasarī dārzā būtu ziedu jūra, pieredzējuši dārznieki sēklas jau dobēs stāda jau decembrī: soli pa solim, kas jādara
Pagāja vēl pāris nedēļas, un Rihards ievēroja, ka Mirdza dažkārt pamirkšķina viņam tā, it kā saprastu pat vārdus. Reiz viņš jokodams teica: “Nu, tu laikam esi mans mazais sargeņģelis.” Un kaķis paskatījās tieši acīs, tik ilgi un tik nopietni, ka Rihards pat sastinga. It kā Mirdza teiktu: “Jā. Un kā tad tu domāji?”
Ar laiku Rihards saprata, ka viņš vairs negrib pat iedomāties, kā tas ir – dzīvot vienam pašam. Kaķis bija aizpildījis šo vietu, par kuru viņš pat nebija zinājis, ka tā ir tukša. Mirdza kļuva ne tikai par mājdzīvnieku — bet par kompanjonu, klusu aizstāvi, miera nesēju. Viņu starpā bija kāda īpaša saikne, ko nevarēja izskaidrot ar parasto “cilvēks un dzīvnieks” izpratni.
Un dažkārt, vēlu vakarā, kad dzīvoklī valdīja klusums, Mirdza sēdēja uz palodzes, skatījās debesīs un viņas acis atkal iemirdzējās maigā, neparastā gaismā. Rihards reiz pajautāja: “Tu laikam atnāci pie manis ar kādu uzdevumu, vai ne?” Mirdza lēni pagrieza skatienu pret viņu. Un tad kaķi atbildēja ar maigāko, bet skaidrāko “mjau”, kāds viņam jebkad bija dzirdēts.
Rihards pasmaidīja.
“Labi,” viņš noteica. “Lai kas arī tas bija… paliec vēl ar mani kopā ilgi, labi?” Un kaķis — kā vienmēr — apsēdās viņam klēpī tā, it kā ar to apstiprinātu: viņa nekur neies.
Atziņas no šī neparastā notikuma
Dzīvnieku klātbūtnei reizēm mūsu dzīvē ir eksistenciāla mācība, jo viņu intuīcija liecina par to, ka visus mūs ieskauj smalkākas un acij neredzamas enerģētiskās pasaules. Dzīvnieki spēj šo sajust un redzēt, bet mēs ne. Tāpēc tieši mūsu mājdzīvnieki palīdz mums “atjaunoties”.
Tā notiek, ka dažreiz dzīvē dažas attiecības pārsniedz loģisku izskaidrojumu, jo patiesībā tās ir dvēseles saites, kas kalpo mums kā atgādinājums par Visuma spēku. Mums pašiem ir jāmācās ticēt savām sajūtām un tam, ko nespējam loģiski izskaidrot – ieraudzīt vai “izmērīt”. Taču tas nenozīmē, ka tā nav.
