Skeptiska attieksme pret esošo varas modeli
Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle, kurš pārstāv Nacionālo apvienību un Eiropas Konservatīvo un reformistu grupu, televīzijas kanāla TV24 raidījumā “Nedēļa. Post scriptum” atklāti pauda savu neapmierinātību ar pašreizējo valdības darbu. Politiķis uzsvēra, ka viņa kritiskais redzējums nav jaunums – viņš nekad nav mēģinājis noklusēt savas iebildes pret ministru kabineta izvēlēto kursu.
Pēc Zīles domām, Latvijas politiskajā vidē vērojama bīstama tendence par katru cenu saglabāt status quo, nevis veikt nepieciešamās reformas. Viņš norādīja, ka pēdējo vēlēšanu rezultāti bija visai sadrumstaloti, radot pretrunīgu situāciju, kurā uzvarējušie spēki patiesībā nemaz neizrādīja pārliecinošu vēlmi uzņemties atbildību par jaunas valdības izveidi.
Kompromisu gūsts un atpalicība no kaimiņiem
Analizējot vēsturisko kontekstu, Zīle vilka paralēles ar 2018. gada notikumiem, kad valdību centās izveidot mazākuma pārstāvji, kā rezultātā valsts iestiga bezgalīgos kompromisos gandrīz desmit gadu garumā. Šāda “laika vilcināšana” ir kļuvusi par Latvijas politikas raksturzīmi. Kamēr Lietuvā pēc vēlēšanām pie varas nāk skaidri definētas labējās vai kreisās koalīcijas, kas četru gadu laikā pieņem drosmīgus lēmumus un vēlāk saņem vēlētāju novērtējumu, Latvijā notiek mīņāšanās uz vietas.
Mūsu kaimiņvalstī politiskā svārsta kustība ir dabiska un dinamiska, turpretī Latvijā lēmumi bieži vien tiek “nomuļļāti” vai netiek pieņemti vispār, lai tikai nesabojātu attiecības starp daudzajiem koalīcijas partneriem. Šāda stagnācija ir galvenais iemesls, kāpēc Latvija šobrīd atpaliek no pārējām Baltijas valstīm teju visos ekonomiskajos un sociālajos rādītājos.
Premjeres izraudzīšanās process un stratēģijas trūkums
Savā autobiogrāfiskajā grāmatā “Es dzīvoju savas paaudzes vēsturi” Roberts Zīle ir gājis vēl tālāk, nodēvējot Eviku Siliņu par, viņaprāt, vājāko premjerministri valsts vēsturē. Viņš skaidro, ka viņas nonākšana šajā amatā bija drīzāk sakritību, nevis mērķtiecīgas atlases rezultāts. Krišjānis Kariņš, dzenoties pēc personīgās karjeras izaugsmes Eiropas institūcijās, faktiski sagrāva savu iepriekšējo valdību. Sekojošo darbību fonā partija “Vienotība” veica iekšēju izvēli starp Arvilu Ašeradenu un Eviku Siliņu, gala rezultātā apstājoties pie Siliņas kandidatūras.
Lai gan viņai bija zināma pieredze Labklājības ministrijā un darbā ar Saeimu, Zīle uzskata, ka ar to nepietiek. Viņa ieskatā modernas valsts vadītājam ir jāpiemīt spējai domāt globālās un ilgtermiņa stratēģijās, kā arī efektīvi jākomunicē ar sabiedrību, nevis tikai jāveic administratīvas funkcijas.
Rezumējot, Roberta Zīles paustā kritika nav tikai viedoklis vienai personai vai partijai, bet gan aicinājums pārskatīt visu Latvijas politiskās kultūras pamatu. Kamēr kaimiņvalstis izmanto skaidrus ideoloģiskus modeļus, lai dotos uz priekšu, Latvija riskē palikt “mūžīgo kompromisu” gūstā. Jautājums paliek atklāts – vai politiskā elite spēs sadzirdēt šos brīdinājumus, pirms atpalicība no Baltijas kaimiņiem kļūst neatgriezeniska?
