Suņu uzticība ir viena no tām lietām, ko mēs pieņemam par pašsaprotamu, taču tajā slēpjas kas daudz vairāk par vienkāršu astes luncināšanu.
Daudzi saimnieki jūt, ka viņu mīluļa pieķeršanās nav tikai pateicība par pilnu bļodu vai siltu guļvietu. Tas ir īpašs saiknes veids, kas veidojies tūkstošiem gadu garumā. Zinātnieki un veterinārārsti ir pētījuši šo fenomenu, lai saprastu, kas tieši notiek suņa prātā, kad tas raugās uz savu cilvēku.
Kā viss sākās: no vilkiem līdz dīvāna mīluļiem
Suņu un cilvēku draudzība nesākās vakar. Tā aizsākās tālā senatnē, kad suņu priekšteči vilki saprata, ka uzturēties cilvēku tuvumā ir izdevīgi. Sākumā tā bija vienkārša sadarbība – cilvēki deva ēdienu un pajumti, bet suņi pretī sniedza aizsardzību un palīdzēja medībās. Ar laiku šī praktiskā vajadzība pārauga kaut kamā daudz ciešākā. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka jau pirms tūkstošiem gadu cilvēki tika apglabāti kopā ar saviem suņiem, kas norāda uz patiesām jūtām un cieņu.
Vēlāk cilvēki sāka mērķtiecīgi izvēlēties tos suņus, kuriem piemita konkrētas rakstura īpašības. Ganāmpulku suņi, piemēram, kolliji, tika atlasīti pēc viņu vēlmes strādāt ciešā kontaktā ar cilvēku. Medību suņi kļuva par neaizstājamiem palīgiem, pateicoties savai ožai. Šāda selekcija paaudžu garumā ir nostiprinājusi suņu instinktu būt uzticīgiem savam saimniekam.
Vai tā ir tikai pieraduma jauda?
Lojalitāte bieži vien izpaužas ikdienišķos sīkumos. Suns staigā jums pakaļ no vienas istabas uz otru, guļ pie jūsu kājām vai vienmēr seko līdzi jūsu kustībām. No vienas puses, tas ir loģiski – jūs esat galvenais resurss visam labajam: ēdienam, izklaidei un drošībai. Suns zina, ka tuvums saimniekam garantē komfortu.
Taču eksperti uzsver, ka tā nav tikai aprēķina loģika. Pētījumi liecina, ka brīžos, kad suns redz savu saimnieku vai saņem no viņa uzmanību, dzīvnieka organismā izdalās oksitocīns. To mēdz dēvēt par “mīlestības hormonu”. Tas nozīmē, ka suņi patiešām izjūt emocionālu pieķeršanos, kas līdzinās tai, ko jūtam mēs pret saviem tuvajiem.
Kāpēc daži suņi ir “uzticīgāki” par citiem?
Katrs suns ir personība, tomēr dažām šķirnēm vēlme kalpot un būt blakus ir ierakstīta gēnos. Darba suņi, piemēram, vācu aitu suņi vai borderkolliji, ir tikuši veidoti tā, lai viņi pastāvīgi gaidītu komandas un uzmanību no sava “vadītāja”. Viņiem uzticība ir daļa no viņu “darba pienākumiem”, ko viņi veic ar vislielāko prieku.
Tajā pašā laikā pat visneatkarīgākie suņi spēj izveidot neticami ciešu saikni. Tas bieži vien ir atkarīgs no tā, cik daudz laika un pozitīvu emociju saimnieks iegulda attiecībās. Suņi lieliski nolasa mūsu garastāvokli un reaģē uz mūsu emocijām, kas tikai vēl vairāk nostiprina šo abpusējo lojalitāti.
Mīts par “bara vadoni”
Agrāk valdīja uzskats, ka suņi ir uzticīgi tikai tāpēc, ka viņi mūs uzskata par savu “bara vadoni” un baidās no dominances. Mūsdienu treneri un speciālisti arvien vairāk atkāpjas no šī modeļa. Sunim nav nepieciešams, lai jūs būtu “alfa tēviņš”, kurš vienmēr pirmais iet pa durvīm vai ēd pirmais.
Daudz efektīvāka un dabiskāka ir “ģimenes komandas” pieeja. Suns uzticas saimniekam, ja vide ir skaidra, saprotama un balstīta uz pozitīvu sadarbību. Ja dzīvnieks jūtas saprasts, viņa vēlme būt uzticīgam rodas pati no sevis, nevis no bailēm vai stingriem hierarhijas likumiem.
Sarežģītās situācijas un suņa daba
Reizēm mēs redzam, ka suņi paliek uzticīgi pat tādiem saimniekiem, kuri pret viņiem izturas slikti. Tas cilvēkos bieži izraisa neizpratni. Speciālisti skaidro, ka suņa dabā ir vēlme izpatikt un pielāgoties. Suns nevar vienkārši sakravāt mantas un aiziet; viņš cenšas “izdarīt pareizi”, lai izdzīvotu un saglabātu kaut kādu stabilitāti. Tas tikai pierāda, cik dziļš un reizēm pat traģisks ir šis uzticības instinkts.
Suņa uzticība ir unikāls dabas mehānisms. Tā apvieno tūkstošiem gadu senu evolūciju, bioloģiskus procesus mūsu smadzenēs un vienkāršu, sirsnīgu draudzību. Tāpēc nākamreiz, kad jūsu suns noliek galvu jums uz ceļgaliem, ziniet, ka tas nav tikai pieradums – tas ir sarežģītas un senas vēstures rezultāts.
