Katrs dārznieks, kas audzē gurķus, cenšas iegūt pēc iespējas lielāku ražu. Diemžēl ne visiem un ne vienmēr izdodas sasniegt vēlamos rezultātus. Bieži vien – vienas kaitinošas kļūdas dēļ.
Lieta tāda, ka daži dārznieki, un jo īpaši nepieredzējuši dārzkopībā, gurķus stāda vietās, kur iepriekš auga dārzeņiem bīstami augi. Bet pieredzējušie dārznieki nemainīgi izvēlas tās vietas, kur iepriekš bija iestādīti gurķiem noderīgi floras pārstāvji.
Rezultātā pirmie var pilnībā zaudēt augus, nemaz nerunājot par ražu, bet otrie atkal reģistrēs lielu, garšīgu, kraukšķīgu augļu pārpilnību. Noskaidrosim, kādās vietās vislabāk stādīt gurķus, un kur to kategoriski nedrīkst darīt.
Pieredzējuši dārzniek stāsta, ka gurķi vislabāk jūtas uz zemes, kur agrāk auga tomāti, kāposti (agrie), paprika, sīpoli, zirņi, kartupeļi un zaļumi.
Bet tur, kur “dzīvoja” vēlie sakņaugi un baltie kāposti, nekādā gadījumā nevajag stādīt gurķus. Kā arī vietās, kur agrāk auga ķirbju kultūras. Ir jāgaida vismaz divi gadi. Pretējā gadījumā diez vai var cerēt uz labu ražu.
Starp citu. Gurķu dobes vislabāk sākt gatavot rudenī – augsne paspēs atgūties un piesātināties ar barības vielām. Pavasarī, pirms stādīšanas, dobes ir jāizlīdzina un jānovāc visas nezāles.
Ieteicams iestrādāt minerālmēslus, jo īpaši slāpekli, fosforu vai kāliju (apmēram 30 gramus uz kvadrātmetru). Nekaitēs augsni vēlreiz pārrakt – lai mēslošanas līdzekļi tiktu vienmērīgi izkliedēti.
Tāpat atcerieties, ka gurķiem nepieciešama saulaina vieta, kur tie vismaz 6-8 stundas dienā saņem tiešus saules starus. Ja vieta ir pārāk ēnaina, tas var negatīvi ietekmēt ražu, un, visticamāk, gurķi būs neliela izmēra.
Svarīgi ir arī atcerēties, ka gurķi ir augi, kuri ļoti mīlu ūdeni, tāpēc ir nepieciešama pietiekama laistīšana, īpaši karstākajos mēnešos. Tomēr nevajadzētu pārlaistīt, jo tas var veicināt sakņu puvi.
