Lielāko dzīves daļu esmu pavadījis pie stūres, strādājot par tālbraucēju. Nedēļas reisos, nakšņošana kabīnē, ēšana uzpildes stacijās. Esmu noguris, taču mans sapnis bija skaidrs — savs zemes stūrītis.
Atgriezties, novietot smago mašīnu stāvvietā un sajust mieru un klusumu. Un, protams, lai būtu īsta lauku pirts, kur izkarsēt kaulus. Nopirkt vasarnīcu par trešdaļu no tirgus cenas — tā ir vai nu fantastika, vai āķis. Mans gadījums bija otrais, taču es tam neticēju līdz pēdējam.
Sešas zemes platības, stipra guļbaļķu māja, aka. Un pirts! Īsta, latviska, guļbaļķu siena laika gaitā tumša, bet baļķi — kā akmens. Bijušais saimnieks… ar viņu bija kaut kāds dīvains stāsts. Mākleris teica, ka viņš “steidzīgi pārcēlies, visu pametot”, bet dokumentus parakstīja kāds tāls radinieks ar pilnvaru.
Es tikko biju atgriezies no ilga reisa. Tas bija novembra beigas, zeme jau bija sasalusi, bet sniega vēl nebija. Jau pirmajā dienā, kamēr es stiepu mantas, pa vārtiņiem ieskatījās kaimiņiene. Klasiska vecmāmiņa — lakatiņš, smaids, rokās šķīvis ar pīrādziņiem.
— Ar jaunajiem mājokļiem, mīļo puis. Esmu Valija, no 8. mājas. — Ļoti patīkami, esmu Oskars. — Redzu, pirti apskati. Laba pirtiņa. Stipra. Bijušais saimnieks, Edgars, pats to cirta. Saka, ka tiešām ielicis tajā savu dvēseli…
Viņa pazemināja balsi, lai gan apkārt kilometra rādiusā nebija neviena. — Tu, Oskar, klausies manī, vecajā. Peries — dari to, laba lieta, pēc ceļa. Bet, tiklīdz pulkstenis sit divpadsmit naktī — ej prom. Nekavējies. — Kāpēc? — es pasmaidīju. — Saimniekam nepatīk, — viņa teica absolūti nopietni. — Tas Edgars… viņš arī mīlēja šo pirti līdz neprātam. Pēdējo reizi viņu tieši te, pie pirts, arī redzēja.
Es, protams, pateicos par pīrādziņiem un padomu. “Saimnieks”. Folklora. Esmu pārāk daudz braukājis pa pasauli, lai ticētu šādām runām. Pirmās nedēļas es biju atvaļinājumā, sakārtoju māju. Pirti es, protams, izkurināju. Dienā. Tvaiks bija izcils — viegls, sauss. Nekā neparasta. Tiesa, pāris reizes man likās, ka kausu atstāju pie viena ūdens spaiņa, bet atradu pie otra. Un slota, ko pakāru uz naglas, atradās uz lāvas.
“Nogurums pēc reisa,” es teicu sev. “Aizmirsu.” Īsts pārbaudījums sākās, kad uzsniga pirmais nopietnais sniegs. Es visu dienu rosījos pa zemes gabalu: laboju iežogojumu, šķaidīju malku. Nosalu līdz kauliem un nosmērējos līdz elkoņiem. Pēc tāda darba — tikai pirtī!
Es paskatījos pulkstenī. 23:10. “Vēl desmit minūtes pāri vienpadsmitiem. Paspēšu,” es nolēmu. Es iekurināju pirti. Krāsns sāka dūkt, uguns jautri dancoja aiz čuguna durtiņām. Iemetu malku ar rezervi.
23:40 es jau biju pērtuvē. Tvaiks bija fantastisks. Es apsēdos uz lāvas, atslābinājos. Karstums izvilka nogurumu no sāpošās muguras. Es uzmetu ūdeni uz akmeņiem. Pšššš! Aromātiskais tvaiks piepildīja telpu.
Aizvēru acis. Un, šķiet, iesnaudos. Es pamodos no… smaguma sajūtas. Zināt, ir viegls tvaiks, un ir smags. Šis nebija tikai smags. Tas bija lipīgs. Tas nededzināja, tas spieda. It kā uz manis būtu uzlikta mitra, karsta vates sega.
Es piecēlos. Pērtuvē bija tumšs. Krāsns durtiņas bija aptumšojušas, uguns knapi gruzdēja. Es pastiepos pēc telefona uz lāvas priekštelpā, lai apgaismotu. Ekrāns iedegās. 00:03. “Nu, labi, — es nodomāju. — Valijas vecmāmiņas pasakas.” Un tajā brīdī krāsnī kaut kas dobji uhhnīja.
Ne tā, kā plīst malka. Bet tā, it kā krāsns iekšā būtu iemests smags, mitrs maiss. No zem krāsns durtiņām sāka velties dūmi. Bet tie nebija pelēki. Tie bija zilganmelni, biezi, un tie nesaoda pēc dūmiem. Tie smaržoja pēc mitras zemes, dūņām un… vēl kaut ko. Vecas, mitras vilnas.
Es sāku klepot, mēģinot atvairīties. Dūmi neizklīda. Tie nosēdās, padarot gaisu biezu kā ķīseli. ŠKRĀB. Skaņa bija skaļa. It kā pa grīdu, pa dēļiem, vilktu kaut ko ļoti smagu. Zem lāvas. Es uzlēcu kājās. — Kas te ir? Klusums. Tikai biezi, eļļaini dūmi vēlās pie grīdas. Es atkāpos pret durvīm. Un tad no krāsns atskanēja otra skaņa. BŪMS.
Čuguna durtiņas, kas svēra kādus desmit kilogramus, ar rīboņu atlidoja sānis, atsitoties pret sienu. No kurtuves izrāvās nevis uguns. No turienes izrāvās karstums. Koncentrēts, kā no domnas. Temperatūra pērtuvē acumirklī uzlēca. Mati uz manām rokām, šķiet, nočerkstēja.
Un no kurtuves… sāka kaut kas rāpties ārā.
Es to neredzēju. Tumsā un dūmos es redzēju tikai siluetu. Milzīgs, bezveidīgs, tas it kā izplūda no nokaitētās atveres. Tas bija lielāks par pašu kurtuvi. Tas piepildīja stūri. Es redzēju tikai, kā blāvā gruzdošo ogļu gaismā iemirdzējās divas acis. Mazas, sarkanas kā ogles.
Dziļš, aizsmacis, burbuļojošs ieelpa. Un viss pirts tvaiks tika ievilkts tajā. Kļuva nepanesami karsts. Āda savilkās, elpot kļuva jocīgi. “Saimniekam nepatīk…” Es sapratu. Tas nav “Pirts Gars”. Tas bija Edgars. Bijušais saimnieks. Tas, kurš “ielika dvēseli”. Acīmredzot, burtiski.
Tas spēra soli manā virzienā. Dēļi zem tā ieliecās ar čīkstēšanu. — Ej prom! — es kliedzu, satverot spaini ar ledusaukstu ūdeni. Es uzšļakstīju tumsā. Atskānēja apdullinošs rēciens, kas atgādināja skaņu, ar kādu nokaitēts metāls tiek iemests ūdenī. PŠŠŠŠŠ! Visa pirts uzreiz piepildījās ar dedzinošu, žilbinošu tvaiku. Siluets atgāzās. Es sapratu, ka man ir sekunde.
Es nesāku atvainoties. Es nesāku lūgt. Es vienkārši norāvu durvju rokturi. Tas bija sakarsis. Es iegaudojos, bet parāvu. Iegāju priekštelpā, aizcirtu smagās pērtuves durvis un uzliku aizbīdni. Tajā pašā sekundē durvis no iekšpuses ietriecās ar kaut ko briesmīgu spēku.
TRĪKŠĶIS! Aizbīdnis izlidoja kā korķis. Es nevilku drēbes. Sniegs man nekad nebija šķitis tik liels glābiņš. Es aizskrēju līdz mājai, aizslēdzos ar visām atslēgām un sēdēju tā līdz rītam, skatoties uz pirti. No tās skursteņa vēlās melni, trekni dūmi. Līdz pat rītausmai.
Kad uzlēca saule, dūmi mitējās. Es nedēļu negāju pie pirts. Valija, ieraudzījusi mani pāri žogam, tikai pakratīja galvu: — Es taču teicu, puis. Viņš svešus nemīl. Un pēc pusnakts — viņš vairs nav saimnieks, bet… kaut kas cits.
Es domāju, ka pārdošu vasarnīcu. Kur gan es atgriezīšos no reisa? Šeit? Taču es paliku. Es esmu tālbraucējs, esmu pārvarējis daudz ko. Es nepadodos. Es salaboju durvis priekštelpā. Bet durvis uz pērtuvi… es tās aiztaisīju. Pietiekami. Uz visiem laikiem. Vasarnīca ir lieliska. Māja silta, gaiss svaigs. Perfekta vieta, kur atpūsties starp reisiem.
Reizēm naktīs, kad esmu mājās, es dzirdu, kā pirtī… kāds staigā. Smagi tā, skrāpē pa sienām. It kā meklētu izeju. Bet es guļu mierīgi. Es vienkārši zinu: tur iet nevajag. Nekad. Es esmu tagadējais saimnieks, un manā zemē ir Miers.
