Lielāko dzīves daļu esmu pavadījis pie stūres, strādājot par tālbraucēju. Nedēļas reisos, nakšņošana kabīnē, ēšana uzpildes stacijās. Esmu noguris, taču mans sapnis bija skaidrs — savs zemes stūrītis.
Tas nebija vienkārši nogurums, ko var izgulēt vienā nedēļas nogalē. Tas bija hronisks, kaulus graužošs smagums. Asfalta līnija, kas hipnotiski slīd zem riteņiem, ar laiku sāk šķist kā cilpa ap kaklu. Motoru dūkoņa manās ausīs skanēja pat tad, kad biju pilnīgā klusumā. Es ilgojos pēc kaut kā īsta. Pēc zemes, kurā iebāzt rokas, pēc zāles smaržas, nevis dīzeļdegvielas tvaikiem. Es gribēju vietu, kur neviens man neprasītu pavadzīmes un kur vienīgais grafiks būtu saullēkts un saulriets.
Atgriezties, novietot smago mašīnu stāvvietā un sajust mieru un klusumu. Un, protams, lai būtu īsta lauku pirts, kur izkarsēt kaulus. Nopirkt vasarnīcu par trešdaļu no tirgus cenas — tā ir vai nu fantastika, vai āķis. Mans gadījums bija otrais, taču es tam neticēju līdz pēdējam.
Esmu skeptiķis. Dzīve uz ceļa iemāca, ka bezmaksas siers ir tikai peļu slazdā, un arī tur tas parasti ir sakaltis. Bet, kad es ieraudzīju sludinājumu, racionālais prāts atkāpās. Cena bija smieklīga. Vieta — ideāla. Tālu no šosejas, meža ielokā. Kad braucu to apskatīt, man likās, ka pat gaiss tur ir citādāks — biezāks, klusāks. Tāds, kas absorbē skaņas.
Sešas zemes platības, stipra guļbaļķu māja, aka. Un pirts! Īsta, latviska, guļbaļķu siena laika gaitā tumša, bet baļķi — kā akmens. Bijušais saimnieks… ar viņu bija kaut kāds dīvains stāsts. Mākleris teica, ka viņš “steidzīgi pārcēlies, visu pametot”, bet dokumentus parakstīja kāds tāls radinieks ar pilnvaru.
Tagad, atskatoties atpakaļ, es redzu tās sarkanās zīmes, kuras tobrīd ignorēju. Mākleris bija nervozs. Viņš negribēja iet iekšā pirtī. Viņš stāvēja pie vārtiņiem, mīņājās un visu laiku skatījās pulkstenī, lai gan bija tikai pēcpusdiena. “Elektrība ir, aka tīra,” viņš nobēra, pat nepaskatoties man acīs. Bet mani apbūra guļbaļķi. Tie bija milzīgi, senatnīgi, ar cirvja pēdām. Tā bija būve ar raksturu, nevis mūsdienu karkasa sērkociņu kastīte. Es parakstīju papīrus, neuzdodot liekus jautājumus.
Brīdinājums
Es tikko biju atgriezies no ilga reisa. Tas bija novembra beigas, zeme jau bija sasalusi, bet sniega vēl nebija. Jau pirmajā dienā, kamēr es stiepu mantas, pa vārtiņiem ieskatījās kaimiņiene. Klasiska vecmāmiņa — lakatiņš, smaids, rokās šķīvis ar pīrādziņiem.
Viņa izskatījās kā no pasaku grāmatas, un tas mani mazliet nomierināja. Šajā vientulīgajā vietā cilvēcīga seja bija kā dāvana. Tomēr viņas acīs nebija tas bezrūpīgais lauku miers, ko es gaidīju. Tur bija piesardzība.
— Ar jaunajiem mājokļiem, mīļo puis. Esmu Valija, no 8. mājas. — Ļoti patīkami, esmu Oskars. — Redzu, pirti apskati. Laba pirtiņa. Stipra. Bijušais saimnieks, Edgars, pats to cirta. Saka, ka tiešām ielicis tajā savu dvēseli…
Vārds “dvēsele” izskanēja dīvaini. Nevis poētiski, bet smagi. It kā dvēsele būtu kāds būvmateriāls, ko iebetonē pamatos. Es tobrīd tikai pasmīnēju. Lauku ļaudīm patīk leģendas. Viņiem katrs akmens ir ar stāstu, katrs koks — ar atmiņām.
Viņa pazemināja balsi, lai gan apkārt kilometra rādiusā nebija neviena. — Tu, Oskar, klausies manī, vecajā. Peries — dari to, laba lieta, pēc ceļa. Bet, tiklīdz pulkstenis sit divpadsmit naktī — ej prom. Nekavējies. — Kāpēc? — es pasmaidīju. — Saimniekam nepatīk, — viņa teica absolūti nopietni. — Tas Edgars… viņš arī mīlēja šo pirti līdz neprātam. Pēdējo reizi viņu tieši te, pie pirts, arī redzēja.
Es, protams, pateicos par pīrādziņiem un padomu. “Saimnieks”. Folklora. Esmu pārāk daudz braukājis pa pasauli, lai ticētu šādām runām. Esmu inženieris pēc dabas. Es ticu virzuļiem, spiedienam, berzes spēkam. Es ticu tam, ko var nosvērt un izmērīt. Spoki, gari, pusnakts lāsti — tas viss piederēja pasakām, ko stāsta bērniem, lai tie neietu mežā. Es biju pieaudzis vīrietis, kurš ticis galā ar bandītiem uz Krievijas ceļiem un policistiem uz Polijas bāņiem. Ko man varētu nodarīt veca guļbaļķu būda?
Pirmās pazīmes
Pirmās nedēļas es biju atvaļinājumā, sakārtoju māju. Pirti es, protams, izkurināju. Dienā. Tvaiks bija izcils — viegls, sauss. Nekā neparasta. Tiesa, pāris reizes man likās, ka kausu atstāju pie viena ūdens spaiņa, bet atradu pie otra. Un slota, ko pakāru uz naglas, atradās uz lāvas.
“Nogurums pēc reisa,” es teicu sev. “Aizmirsu.” Īsts pārbaudījums sākās, kad uzsniga pirmais nopietnais sniegs. Es visu dienu rosījos pa zemes gabalu: laboju iežogojumu, šķaidīju malku. Nosalu līdz kauliem un nosmērējos līdz elkoņiem. Pēc tāda darba — tikai pirtī!
4 zodiaka zīmes, kuras var piesaistīt lielu veiksmi 2025. gada 25. novembrī
Es paskatījos pulkstenī. 23:10. “Vēl desmit minūtes pāri vienpadsmitiem. Paspēšu,” es nolēmu. Es iekurināju pirti. Krāsns sāka dūkt, uguns jautri dancoja aiz čuguna durtiņām. Iemetu malku ar rezervi.
23:40 es jau biju pērtuvē. Tvaiks bija fantastisks. Es apsēdos uz lāvas, atslābinājos. Karstums izvilka nogurumu no sāpošās muguras. Es uzmetu ūdeni uz akmeņiem. Pšššš! Aromātiskais tvaiks piepildīja telpu.
Aizvēru acis. Un, šķiet, iesnaudos. Es pamodos no… smaguma sajūtas. Zināt, ir viegls tvaiks, un ir smags. Šis nebija tikai smags. Tas bija lipīgs. Tas nededzināja, tas spieda. It kā uz manis būtu uzlikta mitra, karsta vates sega.
Es piecēlos. Pērtuvē bija tumšs. Krāsns durtiņas bija aptumšojušas, uguns knapi gruzdēja. Es pastiepos pēc telefona uz lāvas priekštelpā, lai apgaismotu. Ekrāns iedegās. 00:03. “Nu, labi, — es nodomāju. — Valijas vecmāmiņas pasakas.” Un tajā brīdī krāsnī kaut kas dobji uhhnīja.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
