Man vienmēr šķita, ka līdz sešdesmit gadu vecumam cilvēku vairs maz kas spēj pārsteigt. Kopš šķiršanās bija pagājuši vairāk nekā seši gadi, un es pilnībā pieradu pie vientulības. Dzīvokļa klusums vairs nespaidīja, uz plaukta virtuvē stāvēja tikai manas krūzes, bet krekli bija salikti tā, kā man ērtāk.
Neviens neprasīja, kur kavējos, neviens nekontrolēja manu dienu, visas domas piederēja tikai man. It kā komforts. Bet iekšā palika tukšums. Īpaši vakaros, kad apsēdies pie galda vakariņām, bet šķīvis pretī paliek tukšs. Šādos brīžos arvien biežāk nodomāju – varbūt esmu kļūdījies, izvēloties vientulību.
Pavasarī viss mainījās — es satiku sievieti. Viņu sauca Žanna, tad viņai bija četrdesmit deviņi. Mēs nejauši nonācām vienā rindā poliklīnikā. Sākumā saruna aizgāja par bērniem, pēc tam par vasarnīcu. Viņa smējās par maniem jokiem, un man bija viegli.
Pēc mēneša Žanna jau bieži ciemojās pie manis mājās, bet vēl pēc neilga laika es piedāvāju dzīvot kopā. Es vēlējos vienkāršu, mierīgu laimi: kopīgu tēju no rītiem, sarunas pirms miega, viņas soļus virtuvē, kamēr pats vēl snaudu. No tā visa man gadiem bija jāatsakās. Taču mūsu kopīgā laime ilga tikai pusgadu.
Tagad, pēc laika, es varu nosaukt piecus viņas ieradumus, kas sākumā šķita sīkumi, bet ar laiku kļuva par barjerām. No malas tas varbūt izklausīsies pēc niekiem, taču tieši šādas ‘sīkās lietas’ spēj sagraut attiecības brieduma gados, kad katram jau ir savs izveidojies pasaules ritms.
1. Svešas lietas uz mana galda
Mans rakstāmgalds vienmēr bija neaizskarama teritorija. Uz tā visam bija sava vieta: pildspalvai, brillēm, galda pulkstenim, kvītīm. Nedēļu pēc viņas ievākšanās es pamanīju, ka brilles jau aiznestas uz citu istabu, pildspalva pazudusi, bet uz kvītīm stāv vāze ar ziediem.
— Bet taču skaisti, — viņa teica.
— Skaisti, bet man neērti, — atbildēju es.
Viņa smējās, nepievēršot tam nozīmi, bet man katru reizi nācās atjaunot kārtību. Sākumā tas šķita sīkums, bet, kad ierastais ritms tiek traucēts katru dienu, tas nogurdina.
2. Televizors bez pauzes
Es biju pieradis sākt rītu ar kafijas tasi un avīzi klusumā. Viņai savukārt televizors tika ieslēgts uzreiz pēc pamošanās un darbojās līdz pat vēlam vakaram: ziņas, sarunu šovi, seriāli.
— Varbūt vismaz brokastu laikā to izslēgsim? — piesardzīgi lūdzu es.
— Nevaru, es esmu pieradusi, ka tas vienmēr darbojas, — viņa atbildēja.
Sākumā es vienkārši uzliku austiņas, bet vēlāk biežāk sāku doties ārā no mājas. Sajūta bija tāda, it kā dzīvotu ne dzīvoklī, bet trokšņainā uzgaidāmajā zālē.
3. Kārtība līdz spīdumam
Mana virtuve vienmēr bija mana vēsture: vecs tējkannas katls, saplaisājusi krūze, katls ar nolupušu emalju. Viņa uzreiz ķērās visu “atjaunot”. Galda pārklāju – ārā, krūzi – miskastē, plauktos visu pārkārtoja pa savam. Es atvēru skapīti un nevarēju atrast vajadzīgo karoti.
— Es taču daru tev labāk, — viņa attaisnojās.
— Labāk kam? Tev vai man?
Man lietas bija atmiņas, daļa no nodzīvotajiem gadiem. Viņai tas šķita nekārtība. Ar laiku sapratu: viņa cenšas “pārtaisīt” mani, gluži kā pārbīdīja lietas plauktos.
4. Padomi bez gala
Es neesmu zēns – protu gan gatavot, gan mazgāt, gan uzturēt māju kārtībā. Taču Žanna uzskatīja par vajadzīgu labot katru sīkumu.
— Kartupeļi jānomizo citādi.— Neliec dvieli tur.
— To jau sen vajadzēja izmest.
Reiz pateicu:
— Žanna, es esmu pieaudzis vīrietis. Man ir grūti, kad man māca dzīvot manā paša mājā.
Viņa apvainojās, atkārtojot, ka grib tikai labu. Bet man arvien vairāk šķita, ka man atņem manu telpu.
5. Pārmetumi, nevis sarunas
Viņa nerunāja par to, kas viņu uztrauca, tikai pārmeta: ka lasu, nerunāju, ka avīzes man svarīgākas.
Es mēģināju skaidrot, ka man vajadzīgs arī savs laiks, bet viņas vārdi vienmēr skanēja kā pārmetumi.
Tāpēc ar laiku es vienkārši paklusēju – bija vieglāk nekā atkal attaisnoties.
6. Sarunas bez apstājas
Es vienmēr esmu bijis klusāks cilvēks. Man tuvība nozīmē arī to, ka var vienkārši pasēdēt blakus klusumā un sajust otra klātbūtni. Viņai gan vajadzēja runāt vienmēr – no rīta, vakarā, pat ēšanas laikā.
— Kāpēc tu klusē? — viņa jautāja.
— Ko lai pasaku?
— Nu pastāsti vismaz kaut ko.
Es mēģināju atrast vārdus, bet bieži tas nenāca viegli. Viņa gaidīja stāstus un emocijas, bet man reizēm pietika ar klusumu. Pamazām sapratu, ka ne jau viņa mani nogurdina, bet gan tas, ka vienmēr jābūt sarunās. Tad kļuva skaidrs: mēs esam ļoti atšķirīgi.
Kad pienāca brīdis šķirties, tas notika mierīgi. Viņa sakrāmēja savas lietas, es palīdzēju somu aiznest līdz pieturai. Nebija pārmetumu vai asu frāžu – mēs abi sapratām, ka mūsu kopdzīvei ir pienācis gals.
Tagad bieži aizdomājos: attiecības brieduma gados izjūk nevis lielu notikumu dēļ, bet gan mazu ikdienas lietu dēļ, kas atkārtojas dienu no dienas. Kāds reiz teica: “Citu cilvēku ieradumi ir kā akmeņi kurpē – sākumā tos nejūt, bet vēlāk tāpat nākas izkratīt.”
Es to pieņemu kā pieredzi. Šie pusgadi man parādīja: vientulība nemaz nav tik smaga, kā varētu šķist. Daudz sarežģītāk ir dzīvot kopā un nejuties īsti savējais. Tomēr arī šis posms nebija ilgs – drīz vien es atkal devu iespēju jaunām attiecībām…
