Nesen man apritēja sešdesmit, un pēdējā laikā arvien biežāk izjūtu vientulību. Ar vīru sen jau esam šķīrušies, bet dēls dzīvo tālu prom – ārzemēs.
— Atrodi kādu sev līdzās! — man ieteica draudzene.
— Kur gan lai es tādu atrodu? Turklāt mani vienaudži visi šķiet noguruši un nomākti. Viņiem vairāk vajadzīga aprūpētāja, nevis dzīvesbiedre!
— Tad iepazīsties ar kādu jaunāku! Tu taču izskaties lieliski!
Tā manā dzīvē parādījās 45 gadus vecs, šķīries un brīvs vīrietis. Mēs sākām satikties, un viņš pārcēlās pie manis. Tikai pēc kāda laika es sapratu, ko viņš patiesībā no manis vēlas.
Dalos ar savu sarežģīto pieredzi 👇
Ar pirmo vīru izšķīros pirms daudziem gadiem. Viņš sēdēja bez darba, tērēja manu naudu grādīgajiem dzērieniem, nesa mantas no mājas, un es to pacietu.
Bet kādu dienu es sapratu – pietiek. Es savācu vīra mantas, noliku tās aiz durvīm un aizvēru tās uz visiem laikiem.
Kāds tas bija atvieglojums! Pēc tam manā dzīvē bija vīrieši, pielūdzēji, bet es nevienu nelaidu sev pārāk tuvu.
Pēdējie četri gadi bija īpaši grūti. Dēls aizbrauca strādāt uz Kanādu un nolēma tur palikt uz visiem laikiem. Es priecājos par viņu, bet pati nespēju sekot – bija jau par vēlu mainīt valsti, ieradumus un visu dzīvi…
— Atrodi vismaz kādu draugu! — mani mudināja draudzene.
— Kur gan lai es viņus meklēju? Turklāt mani vienaudži visi ir tādi nespēcīgi un drūmi. Viņiem vajag nevis draudzeni, bet kopēju!
— Tad iepazīsties ar kādu jaunāku! Tu taču izskaties lieliski!
Es iesmējos, bet viņas vārdi palika man prātā. Un pēkšņi liktenis pats spēra soli pretī.
Katru dienu steigā pie mājas es redzēju vīrieti, kurš pastaigājās ar suni. Viņš bija garš, stalta stāja, ar vieglu sirmumu deniņos. Mēs apmainījāmies skatieniem, tad pāris vārdiem, un pēc tam… Es pat nepamanīju, kā Ivars kļuva par daļu no manas dzīves.
Viņam bija 45 gadi, viņš bija šķīries, un viņa pieaugusī meita dzīvoja atsevišķi. Sākumā viņš vienkārši nesa man ziedus, pēc tam aicināja uz pastaigām. Es it kā atplauku! Visi apkārt brīnījās, bet es jutu uz sevis skatienus, kuros jaucās neizpratne un pat skaudība.
Kad viņš pārcēlās pie manis, man tas pat patika. Es atkal gatavoju kādam gardas vakariņas, ar prieku mazgāju un gludināju viņa kreklus.
Bet kādu dienu viņš teica. Tad viss mainijās…
Bet kādu dienu viņš teica:
— Tu varētu izvest manu suni pastaigā. Tev nāktu par labu svaigs gaiss.
— Ejam kopā.
— Mums nevajadzētu pārāk bieži rādīties cilvēkiem acu priekšā.
Es it kā tiku aplieta ar aukstu ūdeni. Vai viņš kaunas par mani? Vai arī es vienkārši esmu kļuvusi par ērtu saimnieci?
Vakarā es nolēmu ar viņu izrunāties.
— Ivar, mājas darbi ir jādala uz pusēm. Tu taču pats vari izmazgāt savas drēbes.
Viņš pārsteigti paskatījās uz mani, tad smīnot atbildēja:
— Tu gribēji jaunāku vīrieti, tāpēc tev viņam ir jāizdabā. Citādi, kāda no tevis jēga?
Es klusēju tieši trīs sekundes.
— Tev ir 30 minūtes, lai savāktu savas mantas un pazustu no šejienes.
— Ko? Es nevaru! Mana meita jau ir atvedusi savu draugu uz manu dzīvokli.
— Nu tad dzīvojiet visi kopā!
Es aizvēru durvis un nejutu ne vilšanos, ne nožēlu. Tikai vieglas skumjas. Vai tiešām manā vecumā nav iespējams atrast patiesu mīlestību?
Vecums nav šķērslis laimei, bet attiecībās svarīga ir savstarpēja cieņa un līdzvērtīga partnerība. Labāk būt vienam, nekā kopā ar kādu, kurš redz tevi tikai kā ērtību.
Ko jūs domājat par šo situāciju? Vai es rīkojos pareizi, pārtraucot attiecības, kurās nebija savstarpējas cieņas? Vai, jūsuprāt, vecums ietekmē iespējas atrast patiesu mīlestību? Dalieties savās domās un pieredzē!
