Ziniet, ir tāda jautra lieta attiecībās pēc piecdesmit. Lieki teikt, ka šķiet, ka jūs abi jau esat pieauguši, nostabilizējušies cilvēki, un visa tā greznība – dārgas dāvanas, iešana uz restorāniem – it kā būtu jānovieto otrajā plānā
Sāc novērtēt ko citu: sarunas, pastaigas, dvēseles tuvību. Un tieši šajā svētīgajā „garīgās tuvības” laukā reizēm izaug tik pārsteidzoši kā nezāles, ka brīnums vien. Tie maskējas kā cēlas pļavas puķes, bet patiesībā ir parasta vīteņaugu sakne, kas pielīp pie tevis.
Mana draudzene Elēna stāsts ir tieši par to. Elēnai ir piecdesmit. Sieviete klusa, izskatīga, ar milzīgām uzticīgām acīm un sirdi, kas pēc daudziem vientulības gadiem dedzīgi vēlējās mīlēt. Viņa ir no tiem, kas drīzāk saskatīs cilvēkā nesaprastu ģēniju nekā parastu sliņķi. Un tā, okeanārijā, vērojot delfīnus, viņa iepazinās ar viņu.
Visvaldis, arī nedaudz pāri piecdesmit. Inteliģents, ar klusu balsi un spēju runāt par vienkāršām lietām tā, it kā atklātu tev Visuma noslēpumus. Viņu romāns ilga divus mēnešus, un, pēc Elēnas vārdiem, tie bija divi visgarīgākie viņas dzīves mēneši. Visvaldis bija „nemateriālo” lietu meistars.
Kinoteātrī viņi bija tikai vienu reizi, jo „holivudas filmas ir prāta košļājamā gumija”. Tā vietā viņi stundām ilgi pastaigājās pa parku, un viņš viņai no galvas lasīja dzeju. Kafejnīcās viņi gāja tikai divreiz, jo „kam mums tas troksnis, ja mēs varam tik lieliski sarunāties šeit, parkā uz soliņa?”. Viņš viņai nedāvināja ziedus, skaidrojot, ka „plūkt ziedus, lai apmierinātu mirkļa kaprīzi – tas ir nepareizi”, labāk vērot ziedus pļavā.
Elēna bija sajūsmā. Pēc bijušā vīra, kurš mīlestību mērīja pēc kažokādu cenas, Visvaldis šķita cilvēks no citas, augstākas pasaules.
— Tu pat nevari iedomāties, — viņa man sacīja ar mirdzošām acīm, — mēs ar viņu esam uz viena viļņa. Viņam nav svarīga nauda, drēbes, visa tā greznība. Viņam svarīga dvēsele.
Es viņu klausījos, māju ar galvu, bet pašai dvēselē tukšums. Es Visvaldi biju redzējusi pāris reizes un pamanīju, ka viņa „garīgums” kāda iemesla dēļ ļoti labi saskanēja ar totālu ekonomiju. Viņš vienmēr bija tīri ģērbies, bet ļoti pieticīgi. Un, kad sarunā parādījās tēma par kādiem izdevumiem, viņš taisīja grimases un novērsa tēmu uz visu esošo lietu pārejošumu.
Bet Elēna neko no tā neredzēja. Viņa bija laimīga. Un, protams, ar nepacietību gaidīja savu dzimšanas dienu. Tā bija viņu pirmā „īpašā” diena. Viņa negaidīja dimantus, nē. Bet viņa vēlējās kaut kādu zīmi, kādu jauku, siltu žestu, kas apstiprinātu viņu „īpašo saikni”. Un šī diena pienāca. Visvaldis piezvanīja un teica, ka vakarā nāks ar pārsteigumu. Elēna visu dienu lidoja pa dzīvokli, izcepusi viņa iecienīto ābolu pīrāgu, uzvilkusi jaunu kleitu.
Plkst. septiņos piezvanīja durvju zvans. Priekšā stāvēja viņš, viņas „garīgais” Visvaldis. Vienā rokā – pieticīga veikala maisiņš, otrā – pušķis. Pušķis bija labs. Pat ļoti.
— Paldies, mīļais, cik skaisti, — viņa purpināja, pieņemot dāvanu. — Ienāc, es tikko izcepusi pīrāgu.
Viņi apsēdās dzert tēju. Un tad, pēc tam, kad viņš apēda trešo pīrāga gabalu, Visvaldis nolēma, ka pienācis laiks galvenajam paziņojumam. Viņš ieņēma gudra skolotāja izskatu un paskatījās uz Elēnu.
— Elēna, — viņš nopietni sāka. — Mēs esam kopā jau divus mēnešus. Tas ir laiks. Un es domāju, ka mums jāsakārto mūsu attiecības, lai izvairītos no nākotnes vilšanās. Īpaši finanšu jomā.
Elēna sasprindzinājās.
— Es ilgi vēroju mūsdienu sievietes, — turpināja viņš, un viņa balsī parādījās profesoru toni. — Un es nonācu pie secinājuma, ka galvenā problēma ir viņu materiālisms. Viņas provocē vīriešus uz bezjēdzīgiem tēriņiem, pārvēršot attiecības tirgū. Es nevēlos, lai mums būtu tā. Es tevi novērtēju pēc dvēseles, nevis spējas patērēt.
Viņš uz brīdi apstājās, dodot viņai iespēju iejusties.
— Tāpēc es esmu sev nolēmis, un gribu, lai tu to zini. Esmu gatavs tērēt sievietei, mūsu kopīgām vajadzībām, atpūtai un dāvanām noteiktu summu. Bet ne vairāk. Mans limits – divi simti mēnesī.
Viņš to teica ar tādu lepnumu, it kā tikko būtu iekarojis Everestu.
— Viss, kas pārsniedz šo summu, man šķiet kā neapdomīga kaprīžu apmierināšana un vājuma izpausme. Vīrietis, kas tērē vairāk, vienkārši cenšas nopirkt mīlestību. Bet mūsu ar tevi jūtas nav pārdošanā. Vai ne tā?
Šodien tev ir dzimšanas diena, tāpēc es nopirku pušķi. Tas ir tieši robežās šomēnes. Bet nākotnē padomā, labāk šos līdzekļus tērēsim kaut kam lietderīgam. Bet ziedi – tas ir jauniešiem.
Viņš skatījās uz viņu ar gaidīšanu. Viņš gaidīja, ka viņa tagad.. no viņa gudrības un cēluma. Bet Elēna sēdēja un skatījās uz viņu, uz šo pušķi uz galda, un viņas prātā lēnām, bet pārliecinoši salikās puzle. Divu mēnešu laikā Visvaldis bija iztērējis viņai niecīgas summas. Biļetes uz kino un kafija – tas bija viņa ieguldījums. Restorānā kavalieris „strādāja pa pusei”.
Un šodien, viņas dzimšanas dienā, viņš atnesa pušķi un svinīgi paziņoja, ka, šķiet, tas ir viss. Mēneša limits iztērēts. Viņa tajā vakarā neko neteica. Pateicās par „godīgumu”, pavadīja viņu. Bet nākamajā dienā piezvanīja man. Atstāstīja visu.
— Un ko tu darīsi? — jautāju, jau zinot atbildi.
— Es viņu uzaicināju uz nopietnu sarunu šovakar, — atbildēja viņa mierīgā, līdzsvarotā balsī.
Vakarā viņš atnāca. Pārliecināts par savu taisnību, gatavs jaunai viņas apbrīnas porcijai. Viņi atkal apsēdās virtuvē.
— Visvaldi, — sāka Elēna, skatoties viņam tieši acīs. — Es visu nakti domāju par taviem vārdiem. Un sapratu, ka tev ir absolūta taisnība. Attiecībām jābūt godīgām. Un visam tajās jābūt savā cenā. Lai nebūtu ilūziju.
Viņš mirdzēja.
— Es tik priecīgs, ka tu mani saprati!
— Absolūti, — māja viņa ar galvu. — Un es, iedvesmojoties no tava piemēra, arī nolēmu visu aprēķināt. Es sastādīju nelielu cenrādi saviem pakalpojumiem.
Draudzene izvilka no atvilktnes lapu un nolika to viņa priekšā.
— Skaties, — viņa sacīja, pirkstu vedot pa rindām.
„Dvēseliskas sarunas ar psihoterapijas elementiem” – 20 eiro stundā. „Pastaigas svaigā gaisā kā pavadonis” – 10 eiro stundā. „Mājas ēdiena gatavošana, ieskaitot cepšanu” – vismaz 15 eiro par vienām vakariņām. Un tas ir tikai par produktu pašizmaksu, klāt vēl mans darbs 20 eiro.
„Dzīvokļa uzkopšana pēc tavas uzturēšanās” – divdesmit par vizīti. „Emocionāla atbalsta sniegšana un sūdzību klausīšanās par pasaules nepilnībām” – tas ir neizmērāmi, bet novērtēsim pieklājīgus trīs simtus nedēļā.
Visvaldis skatījās uz šo lapu, un viņa seja lēnām mainījās.
— Tas ir joks? — viņš nosmīnēja.
— Nekādā gadījumā, — maigi pasmaidīja Elēna. — Es vienkārši sekoju tavai loģikai. Tu novērtēji savu ieguldījumu mūsu attiecībās divi simti mēnesī. Bet es novērtēju savu. Pēc maniem aprēķiniem, šajos divos mēnešos tu esi saņēmis no manis pakalpojumus aptuveni par vairāk nekā tūksti. Es pērku pārtiku, līdzekļus, gatavoju, tīru, bet tev puķēm redz žēl. Ziedi redz jauniešiem domāti. Es šo nemaz nebūtu uzsākusi ja ne tu.
Viņa piecēlās.
— Tātad man ir pret piedāvājums. Es esmu gatava pieņemt tavu limitu. Bet tikai pēc tam, kad tu atmaksāsi savu parādu man par visu to ko ieguldu un daru es. Vai arī mēs varam vienkārši atzīt, ka tava „garīgums” ir parasts vēlējums dzīvot uz citu rēķina. Un uz šī pamata varam iet katrs savu ceļu.
Viņš klusi piecēlās un devās uz priekštelpu. Skaistu vārdu par pārejošumu viņam vairs nebija. Elēna aizvēra durvis. Un ziniet, viņa man vēlāk teica: „Es pat esmu pateicīga viņam. Viņš man iemācīja vienkāršu lietu: ja vīrietis sāk runāt par savu garīgumu, pārbaudi, vai viņš necenšas iekļūt tavā makā.”
Ko jūs sakāt? Vai piekrītat Elēnas viedoklim?
