Ziniet, ir tāda jautra lieta attiecībās pēc piecdesmit. Lieki teikt, ka šķiet, ka jūs abi jau esat pieauguši, nostabilizējušies cilvēki, un visa tā greznība – dārgas dāvanas, iešana uz restorāniem – it kā būtu jānovieto otrajā plānā
Sāc novērtēt ko citu: sarunas, pastaigas, dvēseles tuvību. Un tieši šajā svētīgajā „garīgās tuvības” laukā reizēm izaug tik pārsteidzoši kā nezāles, ka brīnums vien. Tie maskējas kā cēlas pļavas puķes, bet patiesībā ir parasta vīteņaugu sakne, kas pielīp pie tevis.
Mana draudzene Elēna stāsts ir tieši par to. Elēnai ir piecdesmit. Sieviete klusa, izskatīga, ar milzīgām uzticīgām acīm un sirdi, kas pēc daudziem vientulības gadiem dedzīgi vēlējās mīlēt. Viņa ir no tiem, kas drīzāk saskatīs cilvēkā nesaprastu ģēniju nekā parastu sliņķi. Un tā, okeanārijā, vērojot delfīnus, viņa iepazinās ar viņu.
Visvaldis, arī nedaudz pāri piecdesmit. Inteliģents, ar klusu balsi un spēju runāt par vienkāršām lietām tā, it kā atklātu tev Visuma noslēpumus. Viņu romāns ilga divus mēnešus, un, pēc Elēnas vārdiem, tie bija divi visgarīgākie viņas dzīves mēneši. Visvaldis bija „nemateriālo” lietu meistars.
Kinoteātrī viņi bija tikai vienu reizi, jo „holivudas filmas ir prāta košļājamā gumija”. Tā vietā viņi stundām ilgi pastaigājās pa parku, un viņš viņai no galvas lasīja dzeju. Kafejnīcās viņi gāja tikai divreiz, jo „kam mums tas troksnis, ja mēs varam tik lieliski sarunāties šeit, parkā uz soliņa?”. Viņš viņai nedāvināja ziedus, skaidrojot, ka „plūkt ziedus, lai apmierinātu mirkļa kaprīzi – tas ir nepareizi”, labāk vērot ziedus pļavā.
Elēna bija sajūsmā. Pēc bijušā vīra, kurš mīlestību mērīja pēc kažokādu cenas, Visvaldis šķita cilvēks no citas, augstākas pasaules.
— Tu pat nevari iedomāties, — viņa man sacīja ar mirdzošām acīm, — mēs ar viņu esam uz viena viļņa. Viņam nav svarīga nauda, drēbes, visa tā greznība. Viņam svarīga dvēsele.
Es viņu klausījos, māju ar galvu, bet pašai dvēselē tukšums. Es Visvaldi biju redzējusi pāris reizes un pamanīju, ka viņa „garīgums” kāda iemesla dēļ ļoti labi saskanēja ar totālu ekonomiju. Viņš vienmēr bija tīri ģērbies, bet ļoti pieticīgi. Un, kad sarunā parādījās tēma par kādiem izdevumiem, viņš taisīja grimases un novērsa tēmu uz visu esošo lietu pārejošumu.
Logi vienmēr paliks sausi un bez pelējuma, ja ik rītu veiksi tikai vienu vienkāršu darbību
Bet Elēna neko no tā neredzēja. Viņa bija laimīga. Un, protams, ar nepacietību gaidīja savu dzimšanas dienu. Tā bija viņu pirmā „īpašā” diena. Viņa negaidīja dimantus, nē. Bet viņa vēlējās kaut kādu zīmi, kādu jauku, siltu žestu, kas apstiprinātu viņu „īpašo saikni”. Un šī diena pienāca. Visvaldis piezvanīja un teica, ka vakarā nāks ar pārsteigumu. Elēna visu dienu lidoja pa dzīvokli, izcepusi viņa iecienīto ābolu pīrāgu, uzvilkusi jaunu kleitu.
Plkst. septiņos piezvanīja durvju zvans. Priekšā stāvēja viņš, viņas „garīgais” Visvaldis. Vienā rokā – pieticīga veikala maisiņš, otrā – pušķis. Pušķis bija labs. Pat ļoti.
— Paldies, mīļais, cik skaisti, — viņa purpināja, pieņemot dāvanu. — Ienāc, es tikko izcepusi pīrāgu.
Viņi apsēdās dzert tēju. Un tad, pēc tam, kad viņš apēda trešo pīrāga gabalu, Visvaldis nolēma, ka pienācis laiks galvenajam paziņojumam. Viņš ieņēma gudra skolotāja izskatu un paskatījās uz Elēnu.
— Elēna, — viņš nopietni sāka. — Mēs esam kopā jau divus mēnešus. Tas ir laiks. Un es domāju, ka mums jāsakārto mūsu attiecības, lai izvairītos no nākotnes vilšanās. Īpaši finanšu jomā.
Elēna sasprindzinājās.
— Es ilgi vēroju mūsdienu sievietes, — turpināja viņš, un viņa balsī parādījās profesoru toni. — Un es nonācu pie secinājuma, ka galvenā problēma ir viņu materiālisms. Viņas provocē vīriešus uz bezjēdzīgiem tēriņiem, pārvēršot attiecības tirgū. Es nevēlos, lai mums būtu tā. Es tevi novērtēju pēc dvēseles, nevis spējas patērēt.
Viņš uz brīdi apstājās, dodot viņai iespēju iejusties.
— Tāpēc es esmu sev nolēmis, un gribu, lai tu to zini. Esmu gatavs tērēt sievietei, mūsu kopīgām vajadzībām, atpūtai un dāvanām noteiktu summu. Bet ne vairāk. Mans limits – divi simti mēnesī.
Viņš to teica ar tādu lepnumu, it kā tikko būtu iekarojis Everestu.
— Viss, kas pārsniedz šo summu, man šķiet kā neapdomīga kaprīžu apmierināšana un vājuma izpausme. Vīrietis, kas tērē vairāk, vienkārši cenšas nopirkt mīlestību. Bet mūsu ar tevi jūtas nav pārdošanā. Vai ne tā?
Šodien tev ir dzimšanas diena, tāpēc es nopirku pušķi. Tas ir tieši robežās šomēnes. Bet nākotnē padomā, labāk šos līdzekļus tērēsim kaut kam lietderīgam. Bet ziedi – tas ir jauniešiem.
Un tad viss tapa skaidrs…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
