Viņš skatījās uz viņu ar gaidīšanu. Viņš gaidīja, ka viņa tagad.. no viņa gudrības un cēluma. Bet Elēna sēdēja un skatījās uz viņu, uz šo pušķi uz galda, un viņas prātā lēnām, bet pārliecinoši salikās puzle. Divu mēnešu laikā Visvaldis bija iztērējis viņai niecīgas summas. Biļetes uz kino un kafija – tas bija viņa ieguldījums. Restorānā kavalieris „strādāja pa pusei”.
Un šodien, viņas dzimšanas dienā, viņš atnesa pušķi un svinīgi paziņoja, ka, šķiet, tas ir viss. Mēneša limits iztērēts. Viņa tajā vakarā neko neteica. Pateicās par „godīgumu”, pavadīja viņu. Bet nākamajā dienā piezvanīja man. Atstāstīja visu.
— Un ko tu darīsi? — jautāju, jau zinot atbildi.
— Es viņu uzaicināju uz nopietnu sarunu šovakar, — atbildēja viņa mierīgā, līdzsvarotā balsī.
Vakarā viņš atnāca. Pārliecināts par savu taisnību, gatavs jaunai viņas apbrīnas porcijai. Viņi atkal apsēdās virtuvē.
— Visvaldi, — sāka Elēna, skatoties viņam tieši acīs. — Es visu nakti domāju par taviem vārdiem. Un sapratu, ka tev ir absolūta taisnība. Attiecībām jābūt godīgām. Un visam tajās jābūt savā cenā. Lai nebūtu ilūziju.
Viņš mirdzēja.
— Es tik priecīgs, ka tu mani saprati!
— Absolūti, — māja viņa ar galvu. — Un es, iedvesmojoties no tava piemēra, arī nolēmu visu aprēķināt. Es sastādīju nelielu cenrādi saviem pakalpojumiem.
Draudzene izvilka no atvilktnes lapu un nolika to viņa priekšā.
— Skaties, — viņa sacīja, pirkstu vedot pa rindām.
„Dvēseliskas sarunas ar psihoterapijas elementiem” – 20 eiro stundā. „Pastaigas svaigā gaisā kā pavadonis” – 10 eiro stundā. „Mājas ēdiena gatavošana, ieskaitot cepšanu” – vismaz 15 eiro par vienām vakariņām. Un tas ir tikai par produktu pašizmaksu, klāt vēl mans darbs 20 eiro.
„Dzīvokļa uzkopšana pēc tavas uzturēšanās” – divdesmit par vizīti. „Emocionāla atbalsta sniegšana un sūdzību klausīšanās par pasaules nepilnībām” – tas ir neizmērāmi, bet novērtēsim pieklājīgus trīs simtus nedēļā.
Visvaldis skatījās uz šo lapu, un viņa seja lēnām mainījās.
— Tas ir joks? — viņš nosmīnēja.
— Nekādā gadījumā, — maigi pasmaidīja Elēna. — Es vienkārši sekoju tavai loģikai. Tu novērtēji savu ieguldījumu mūsu attiecībās divi simti mēnesī. Bet es novērtēju savu. Pēc maniem aprēķiniem, šajos divos mēnešos tu esi saņēmis no manis pakalpojumus aptuveni par vairāk nekā tūksti. Es pērku pārtiku, līdzekļus, gatavoju, tīru, bet tev puķēm redz žēl. Ziedi redz jauniešiem domāti. Es šo nemaz nebūtu uzsākusi ja ne tu.
Viņa piecēlās.
— Tātad man ir pret piedāvājums. Es esmu gatava pieņemt tavu limitu. Bet tikai pēc tam, kad tu atmaksāsi savu parādu man par visu to ko ieguldu un daru es. Vai arī mēs varam vienkārši atzīt, ka tava „garīgums” ir parasts vēlējums dzīvot uz citu rēķina. Un uz šī pamata varam iet katrs savu ceļu.
Viņš klusi piecēlās un devās uz priekštelpu. Skaistu vārdu par pārejošumu viņam vairs nebija. Elēna aizvēra durvis. Un ziniet, viņa man vēlāk teica: „Es pat esmu pateicīga viņam. Viņš man iemācīja vienkāršu lietu: ja vīrietis sāk runāt par savu garīgumu, pārbaudi, vai viņš necenšas iekļūt tavā makā.”
Ko jūs sakāt? Vai piekrītat Elēnas viedoklim?
