Nežēlīgā peļņas matemātika: 1800 pret 1050
Noliksim emocijas malā un paskatīsimies uz sausajiem faktiem. Reklāma solīja 1800 eiro. Taču uzņēmuma modelis bija tāds: tu saņem tikai 40% no pasūtījuma summas. Lai tu savā kabatā ieliktu šos 1800 eiro, tev uzņēmuma kasē mēnesī bija jāienes vismaz 4500 eiro. Ja vidējais rēķins ir 80 eiro, tie ir 56 pasūtījumi mēnesī. Tas nozīmē — trīs sarežģīti, dārgi pasūtījumi katru dienu bez brīvdienām, bez kļūdām un bez sastrēgumiem. Realitātē mans mēnesis izskatījās šādi:
Nostrādātas 26 dienas (brīvdienas bija tikai teorētiskas, jo vienmēr uzpeldēja “steidzami” darbi).
Izpildīts 61 pasūtījums (it kā vairāk par normu, bet daudzi bija sīkumi).
Vidējais čeks — 68 eiro (jo klienti Rīgā nav muļķi un par katru nieku 80 eiro nemaksās).
Kopā uzņēmumam nopelnīju 4148 eiro. Mana daļa (40%): 1659 eiro. Bet tagad skaitām nost:
Sodi par “sliktiem” reitingiem un atteikumiem: 350 eiro (sistēma ir nepielūdzama).
Degviela, amortizācija un “Rīgas Satiksmes” stāvvietas: aptuveni 160 eiro (pilsētas centrā stāvvieta var izmaksāt dārgāk par pašu darbu).
Materiāli, kurus klients “aizmirsa” apmaksāt vai kuri sabojājās procesā: 50 eiro.
Pašnodarbinātā nodokļi un sociālās iemaksas. Gala rezultāts — 1049 eiro. Par mēnesi burtiski smaga darba. Par hronisku neizgulēšanos un nervu sabrukuma robežu. Tie 1800 eiro bija tikai burkāns, kas piesiets pie kārts vāveres riteņa priekšā.
Klusuma patiesā vērtība
Es to visu pametu. Tagad es strādāju birojā par 1100 eiro “uz rokas”. Man ir sava darba vieta, kafijas automāts un kolēģi, ar kuriem var pajokot. Kad pulkstenis sit pieci, es aizveru datoru un dodos mājās. Es vairs nebaidos no nezināmiem tālruņa zvaniem. Kāpēc es to izdarīju? Jo es sapratu vienu fundamentālu patiesību: nauda nav tikai cipars. Tā ir cena, ko mēs maksājam ar savas vienīgās, neatgriežamās dzīves minūtēm. Par tiem 1050 eiro “vīra uz stundu” amatā es atdevu visu — savu mieru un savu laiku ar ģimeni. Par pašreizējo algu es pārdodu tikai 40 stundas savas intelektuālās uzmanības nedēļā. Pārējais laiks ir mans. Tas ir mans klusums, mans miers un mana brīvība.
Šis modelis, kurā strādā “vīri uz stundu”, ir 21. gadsimta ekspluatācijas simbols. Cilvēki, kas pasūta šos pakalpojumus, bieži neredz to izmisušo vīrieti ar perforatoru, kurš traucas cauri sastrēgumiem pāri visiem Rīgas tiltiem, lai tikai neiekristu soda sankcijās. Es izvēlējos izkāpt no šī riteņa. Un tas bija mans dzīves veiksmīgākais darījums. Dažreiz vislielākā bagātība nav lielāka alga, bet gan mazāks patēriņš — mazāk iztērētu nervu, mazāk sabojātas veselības un vairāk laika sev. Tā ir ekonomija, kas tiešām atmaksājas.
