Klusuma cena – kā es aizvēru durvis un atstāju viņa jautājumus paliekam gaisā
— Kur tu esi?! — Vīra balss atdūrās pret vannas istabas durvīm. — Es prasu — kur tu biji?!
Es skatījos uz savu atspulgu spogulī. Piecdesmit viens. Divdesmit trīs gadus precējusies. Un pirmo reizi visos šajos gados sapratu: man nav pienākuma atbildēt.
— Tu ko, nedzirdi?! Nāc laukā tūlīt.
Ūdens pilēja no krāna. Tik-tak. Tik-tak. Dīvaini — agrāk šī skaņa mani kaitināja, bet tagad nomierināja. Katra pilīte atskaitīja manas iepriekšējās dzīves sekundes.
Pēdējā saruna aiz durvīm
Es noslaucīju rokas, iztaisnoju plecus, atvēru durvis. Viņš stāvēja ar saspringtiem vaigu kauliem — viss sevī pozīcija “saimnieks”.
— Nu? Kur biji līdz vienpadsmitiem?
Es pagāju viņam garām uz guļamistabu. Paņēmu somu no augšējā plaukta. Sāku kārtot mantas.
— Agnese, tu mani dzirdi?
Kosmētikas maciņš. Telefona lādētājs. Dokumenti no galda atvilktnes — pase, apdrošināšanas karte, bankas karte. Māris, kā parasti, sekoja man. Tikai balss vairs nebija tik pārliecināta.
— Ko tu dari?
Veļa. Divi apģērba maiņas komplekti. Mājas čības — tās ērtākās.
— Agnese?
Es aiztaisīju somu. Pagriezos pret skapi, izņēmu jaku.
— Tu mani nedzirdi? Es ar tevi runāju.
Es klusējot savācu mantas, kamēr vīrs runāja — viņš apklusa tikai tad, kad izdzirdēja atslēgas klikšķi. Divdesmit trīs gadus viņš runāja. Pareizāk sakot, pieprasīja atbildes. “Kur biji?” “Ar ko?” “Kāpēc klusē?” Un es atbildēju. Skaidroju. Aizbildinājos. Pie draudzenes. Veikalā. Autobuss iestrēga sastrēgumā — paskaties lietotnē, viss ir redzams.
Viņš nekad neticēja. Vienkārši pieprasīja pakļaušanās rituālu. Atskaiti. Viņa tiesību apstiprinājumu kontrolēt katru manu soli, katru minūti.
— Kur tu grasies iet?! Pie savas mātes? Viņa tevi negaida vienpadsmitos vakarā, noteikti jau guļ.
Es uzvilku jaku, paņēmu somu. Aizgāju uz koridoru.
— Agnese, pārtrauc šo izrādi.
Viņš aizšķērsoja durvis. Nostājās ar visu ķermeni — liels, smags, ierasti pārliecināts, ka es neizsprukšu. Es viņu apgāju. Vienkārši pasperu soli sānis, tad uz priekšu. Kā apejot stabu uz ietves.
— Tu no šejienes neiesi ārā, kamēr nepateiksi, kas notiek?
Roka uzgūlās slēdzim. Es paskatījos uz viņu pēdējo reizi. Viņš nesaprata. Pieradis pie attaisnojumiem. Klusums viņu mulsināja.
Gaisma izdzisa uz visiem laikiem
Klikšķ. Tumsa. Durvis aiz manas muguras aizvērās. Es gāju pa kāpnēm lejā — liftu negaidīju. Katrs pakāpiens zem kājām — kā atbrīvošanās no smaguma, ko nesu tik daudzus gadus. Ārā bija oktobris. Vēss vakars, mitrs gaiss, nobirušo lapu smarža. Es apstājos pie ieejas, atvēru taksometra lietotni. Mašīna kartē parādījās uzreiz — trīs minūtes līdz atbraukšanai. Nospiedu “izsaukt”. Telefons vibrēja. Māris zvanīja. Es atmetu zvanu. Atkal vibrācija. Atkal atmetu.
Mašīna piebrauca tieši pēc trim minūtēm. Šoferis — jauns puisis ar austiņām — pamāja, neuzdodot jautājumus. Labi, ka neviens nejautā “kur tu esi”. Adresi nosaucu pazīstamu — mūsu pašu dzīvoklis pilsētas otrā galā. Parasti to izīrējām, bet vecie īrnieki mēnesi atpakaļ izvācās, jaunos atrast nepaguvām. Atslēgas man bija līdzi — vienmēr nēsāju komplektu pēkšņu situāciju gadījumam. Māris zvanīja visu ceļu. Telefons vibrēja kabatā kā traks. Divdesmit seši. Divdesmit septiņi. Divdesmit astoņi neatbildēti zvani.
— Vai viss kārtībā? — Šoferis paskatījās spogulī.
— Jā. Paldies.
Viņš pamāja, atgriezās pie savas mūzikas. Es skatījos pa logu uz nakts pilsētu. Luksofori, retas mašīnas, diennakts veikalu skatlogi. Parasta dzīve, kas plūst, kamēr tu kārto attiecības četrās sienās. Dzīvoklis sagaidīja tukšs. Nekādu mēbeļu — īrnieki paņēma savas, mūsējās tika izvestas jau sen. Tikai ledusskapis virtuvē un aizkari logos. Es ieslēdzu gaismu, izgāju cauri istabām. Soļu atbalss. Dīvaina sajūta — kā muzejā pēc slēgšanas.
Pirmā klusuma nakts
Vannas istabā atradās ziepes, ko atstājuši iepriekšējie īrnieki. Virtuves atvilktnē — tējas paciņas un plastmasas krūzīte. Es uzvārīju tējkannu, uzlēju kaut ko zāļu ar piparmētru. Apsēdos uz palodzes ar karstu krūzi rokās. Telefons gulēja blakus ar ekrānu uz augšu. Trīsdesmit divi neatbildēti zvani. Pēc tam sāka birt īsziņas — vispirms īsas, tad garas.
“Kur tu esi?”
“Agnese, atbildi!”
“Es uztraucos.”
“Labi, piedod. Parunāsim.”
“Tu uzvedies kā bērns.”
“Es taču par tevi pārdzīvoju.”
Es lasīju un brīnījos — kā agrāk to neredzēju? Katrs vārds par viņu, neviens par mani. “Es uztraucos”, “es pārdzīvoju”, “parunāsim” — ar maniem noteikumiem, ar manu saucienu, pēc maniem noteikumiem. Nevienu reizi neuzrakstīja: “Kas notika?” Vai “Kā es tevi aizvainoju?” Tikai “kur tu esi” un “es uztraucos”.
Es izdzēru tēju, apgūlos uz vecas gultas — citas vietas nebija. Jaka spilvena vietā, soma zem galvas. Neērti, cieti, auksti. Bet klusu. Pirmo reizi divdesmit trijos gados — absolūti klusu. Neviens nejautā, kur es biju. Neviens neprasa atskaiti. Neviens nesauc aiz durvīm. Es negulēju visu nakti. Ieklausījos katrā skaņā — soļi kāpņu telpā, durvju, mašīnas troksnis zem logiem. Baidījos, ka viņš sapratīs, atbrauks, nāks iekšā. Neatbrauca.
Rīts sākās ar trīsdesmit septiņiem neatbildētiem zvaniem. Pēc tam pienāca īsziņa: “Agnese, tas jau ir smieklīgi. Atgriezies.” Smieklīgi. Divdesmit trīs manas dzīves gadi, katru dienu kā zem lupas— smieklīgi. Es atvēru telefona iestatījumus. Atradīju viņa kontaktu. Ritinu uz leju līdz rindai “Bloķēt”. Pirksts uz sekundi palika virs ekrāna — pēdējā iespēja atgriezt visu atpakaļ.
Es nospiedu. “Kontakts bloķēts” — divi pelēki vārdi uz ekrāna. Tas arī viss. Divdesmit trīs gadi aizvērti ar vienu pieskārienu. Telefons apklusa. Pirmo reizi šorīt — pilnīgs klusums. Nekādas vibrācijas, nekādi zvani. Nekāda “kur tu esi”. Es apsēdos pie loga, skatījos uz pagalmu. Bērni gāja uz skolu. Sieviete veda pastaigā suni. Pastnieks iznēsāja pensijas. Parasts oktobra rīts parastā guļamrajonā.
Mans pirmais rīts bez jautājuma “kur tu esi”
Dienas otrajā pusē es aizgāju uz tuvāko veikalu. Nopirku pašu nepieciešamāko — pārtiku, gultas veļu, piepūšamo matraci. Pie kases pieliku telefonu pie termināļa — maksājums notika uzreiz. Pārdevēja iepakojot pirkumus pļāpāja par laikapstākļiem. Parasta saruna par neko. Neviens nejautāja, kāpēc man vajag matraci dienas vidū. Neviens neprasīja paskaidrojumus. Brīvība izrādījās vienkārša, kā iešana uz veikalu bez atskaites.
Vakarā viņš atnāca. Es dzirdēju durvju zvanu, paskatījos actiņā. Māris stāvēja gaitenī — izspūris, neskuvies, ar ziedu pušķi rokā.
— Agnese, es zinu, ka tu esi tur. Atver.
Es stāvēju aiz durvīm, nekustoties.
— Nu, lūdzu. Parunāsim. Es taču uztraucos.
Uztraucās. Atkal par sevi.
— Agnese.— Balss pacēlās. — Atver.
Pavēle. Kā vienmēr. Es atkāpos no durvīm, atgriezos pie loga. Apsēdos uz piepūšamā matrača, paņēmu grāmatu — nopirku pa ceļam, pirmo, kas pagadījās. Viņš zvanīja vēl kādas desmit minūtes. Pēc tam klauvēja. Pēc tam atkal zvanīja. Balss mainījās — no lūdzošas uz prasīgu, no prasīgas uz piktu.
— Tavai mātei bija taisnība – nelabs tev raksturs.
Ziedus viņš nometa pie durvīm. Es dzirdēju celofāna čaukstēšanu, soļus, ieejas durvju aizciršanos. Pēc pusstundas iznesu pušķi uz miskasti. Rozes — dārgas, sarkanas. Nopirka pa ceļam, nolēma, ka ziedi visu izlabos. Divdesmit trīs gadus viņš bija pārliecināts: var kontrolēt, prasīt — bet pēc tam nopirkt ziedus, un viss atkal ir labi. Es atgriezos dzīvoklī, aizslēdzu durvis ar visām slēdzenēm. Apsēdos lasīt. Grāmata izrādījās par sievieti, kura aizbrauca uz salu. Varoņa tur klusēja, skatījās uz jūru, domāja par savu dzīvi. Es viņu sapratu.
Vecās audzināšanas balsis
Trešajā dienā es pamodos no klusuma. Ne no zvana, ne no soļiem koridorā — no tā, ka nekas nenotika. Telefons klusēja. Aiz durvīm neviens nestāvēja. Pilsēta modās aiz loga, bet es gulēju uz piepūšamā matrača un domāju: lūk tā ir brīvība. Izklausījās, ka tai nav skaņas. Uzvārīju kafiju. Apsēdos pie loga ar krūzi rokās. Galvā uzpeldēja mātes frāze: “Jāpaciešas. Vīrs ir vīrs. Visi prasa atbildes, visi greizsirdīgi. Normālas ģimenes tā dzīvo.”
Normālas ģimenes. Es divdesmit trīs gadus pirku šo normalitāti par sava paša balss cenu.
— A varbūt atgriezties? — Es teicu skaļi. Balss tukšā dzīvoklī izklausījās dīvaini. — Paradums taču. Mājas. Kopdzīve.
Aiz loga sieviete ar suni — tā pati, kas vakar. Katru dienu viens maršruts. Paradums arī nav slikti. Zini, ko sagaidīt. Telefons gulēja uz palodzes. Bloķētais numurs joprojām tur bija — bet es zināju, kā atbloķēt. Viena kustība, un atkal trīsdesmit zvani dienā, atkal “kur tu esi”, atkal… Atkal apburtā cilpa.
Es to sapratu pēkšņi, kā apgaismību. Katru reizi, atbildot uz viņa jautājumiem, es atļāvu viņam būt manam saimniekam. Katru reizi, attaisnojoties, es apstiprināju: viņam ir taisnība, pieprasot atskaiti. Mamma. Viņas mamma. Veselas paaudzes sieviešu piecieta, jo “tā vajag”. A vai vajag? Es izdzēru kafiju, apģērbos, izgāju uz ielas. Vienkārši pastaigāties. Bez mērķa, bez maršruta. Gāju, kur acis rāda.
Nonācu parkā. Oktobris zeltīja kokus, zem kājām čaukstēja lapas. Uz soliņa sēdēja gados veca sieviete ar grāmatu. Es apsēdos blakus, izņēmu telefonu — nevis zvanīt, bet vienkārši turēt rokās.
— Labs laiks, — teica sieviete, neatraujoties no grāmatas.
— Jā. Labs.
— Reti oktobrī tāda saule.
Mēs paklusējām. Viņa lasīja, es skatījos alejā. Kaut kur tālumā smējās bērni, rēja suns, kāds runāja pa telefonu.
— Jūs tālu no mājām? — jautāja sieviete.
— Es nezinu, — godīgi atbildēju. — Agrāk domāju, ka zinu, kur ir manas mājas. Bet tagad…
Viņa aizvēra grāmatu, uzmanīgi paskatījās uz mani.
— Bet tagad jūs meklējat?
— Laikam.
— Tas ir labi, — viņa uzsmaidīja. — Meklēt nekad nav par vēlu. Atrast — dažreiz par agru. Es toreiz nesapratu, ko viņa ar to domāja. Tikai pamāju, pateicos, gāju tālāk.
Atgriezos vakarā. Iegāju veikalā — nopirku normālu spilvenu, pledu, galda lampu. Pamazām iekārtoju dzīvokli. Padarīju to par savu. Pie kāpņu telpas durvīm apstājos. Ieraudzīju viņa mašīnu pagalmā.
Tikšanās, kuras nebūs
Māris sēdēja pie stūres, skatījās uz logiem. Ievēroja mani, izlēca ārā.
— Agnese…
Es gāju uz kāpņu telpu. Atslēgas jau rokā.
— Pagaidi. Nu, dod kaut vārdu pateikt.
— Saki, — atbildēju, neatskatoties.
— Ne tā. Parunāsim normāli. Uziesim augšā, es…
— Nē.
— Agnese, ko es izdarīju nepareizi?! Paskaidro vismaz.
Es apgriezos. Paskatījos uz viņu — apjukušu, patiesu savā nesaprašanā.
— Tu divdesmit trīs gadus jautāji, kur es esmu. Nevienu reizi nepajautāji, kā man klājas.
— Bet es taču…
— Tu uztraucies. Pārdzīvoji. Prasīji atskaiti. Katru dienu, katru stundu. Un es atskaitījos, attaisnojos, pierādīju. Esmu nogurusi, Māri. Vienkārši ļoti nogurusi.
— Bet mēs taču varam visu mainīt. Es būšu…
— Tu būsi, — es piekritu. — Nedēļu. Varbūt divas. Pēc tam viss atgriezīsies. Jo tu nezini, kā citādi.
Viņš atvēra muti, aizvēra. Es redzēju — viņš gribēja iebilst, bet saprata: man ir taisnība.
— Agnese…
— Uz redzēšanos, Māri.
Es iegāju kāpņu telpā. Viņš nesteidza pakaļ. Vienkārši stāvēja, skatījās, kā aizveras durvis. Es lēnām gāju pa kāpnēm augšā. Dzīvoklī ieslēdzu gaismu, uzliku jauno pledu uz krēsla atzveltnes, noliku lampu pie matrača. Maza omulība no sīkumiem. Apsēdos ar grāmatu. Lasīju par sievieti uz salas. Varoņa tur saprata kaut ko svarīgu, stāvot pie jūras. Uzrakstīja vēstuli savai pagātnei un sadedzināja to. Pelnu izkliedēja virs ūdens. Man nebija jūras. Tikai šī dzīvokļa klusums. Bet ar to pietika.
Naktī man rādījās sapnis. Es stāvēju mūsu vecā dzīvokļa priekšnamā, un Māris sauca no istabas: “Kur tu esi?!” Un es sniedzu roku pret slēdzi. Klikšķ. Tumsa. Klusums. Pamodos ar smaidu. Kopš nedēļas beigām es sapratu: neatgriezīšos. Vienkārši tāpēc, ka iemācījos dzirdēt klusumu. Un tajā — sevi.
Nopirku vēl spilvenu, paklājiņu, jaunāku tējkannu. Atradu papildu darbu — paziņa meklēja palīgu veikalā. Tikai uz pusslodzi, bet pietika dzīvošanai, un dzīvoklis bija mans.
Reiz iegriezās kaimiņiene — jauna meitene no pirmā stāva. Pēc sāls, palūdza aizņemties.
— Paldies. Esmu Nataša, — viņa iepazīstināja. — Jūs nesen ievācāties?
— Jā, nesen.
— Bez ģimenes?
— Bez ģimenes, — es atbildēju mierīgi.
Nataša paklusēja, pagrozīja rokās sāls paciņu.
— Man puisis pastāvīgi zvana. Pārbauda, kur es esmu, ar ko. Ļoti pukojos, bet… ieradums taču.
Es paskatījos uz viņu — divdesmit pieci gadi, ne vairāk. Pazinu sevi jaunībā.
— Zini, — es teicu klusi, — nekad nav par vēlu. Palikt — dažreiz par agru. Viņa pamāja, it kā saprotot. Paņēma sāli, uzkavējās pie sliekšņa.
— A jūs… nenožēlojat?
— Nožēloju, — godīgi atbildēju. — Ka neaizgāju agrāk.
Nataša aizgāja. Es paliku stāvēt pie durvīm, domājot. Nodevu stafeti — gudrību caur pieredzi, bez morāles, bez saukļiem. Vienkārši klusa patiesība no vienas sievietes otrai.
Vara caur prombūtni
Pagāja mēnesis. Māris vairs nebrauca. Atbrauca viena īsziņa caur kopīgu paziņu: “Pasaki — ja izdomās atgriezties, esmu gatavs runāt.” Gatavs runāt. Pie saviem noteikumiem, protams. Es neatbildēju. Sēdēju pie loga, dzēru kafiju, skatījos uz oktobra pilsētu. Koki gandrīz nobiruši. Drīz ziema, sniegs, aukstums. Un es nebaidījos. Pirmo reizi divdesmit trijos gados — nebaidījos ne no vientulības, ne no klusuma, ne no jautājuma “a varbūt nožēlošu”.
Nožēloju. Bet ne par viņu. Par zaudētajiem gadiem. Par to, ka neaizgāju agrāk. Par to, cik reižu atbildēju uz jautājumu “kur tu esi”, tā vietā, lai pajautātu sev: “Kas es esmu?” Telefons gulēja blakus. Bloķētais numurs joprojām tur bija. Dažreiz domāju: a ko viņš dara? Kā dzīvo? Vai atrada kādu jaunu, kas atskaitīsies katru dienu? Pēc tam atlaidu šīs domas. Vairs ne mana darīšana. Mana darīšana — šī dzīvokļa klusums, brīvība iziet bez jautājumiem, tiesības neatbildēt.
Viņš bija pieradis kontrolēt. Es viņam atņēmu šo varu — ar klusumu. Tagad viņš prasa tukšumā. Un es beidzot dzirdu sevi. Aiz loga iedegās laternas. Pilsēta iestiga vakarā. Kaut kur tur, citā rajonā, viņš sēdēja mūsu vecajā dzīvoklī — varbūt joprojām neticēja, ka es neatgriezīšos. Un es sēdēju šeit, savā klusumā, ar grāmatu un atdziestošu kafiju. Un pirmo reizi divdesmit trijos gados man nevienam nebija jāskaidro — kur es esmu.
Es biju mājās. Vai arī tikai meklēju tās.
Bet tās bija manas tiesības — meklēt. Bez atskaites. Bez jautājumiem “kur tu esi”.
Tikai sev.
Atziņa
Kontrole maskējas rūpēs: Jautājums “Kur tu esi?” bieži vien nav par rūpēm, bet gan par nepieciešamību kontrolēt. Agnese saprot, ka viņas vīrs visu laiku uztraucās par sevi (“Es uztraucos,” “Es pārdzīvoju”), nevis par viņu (“Kā man klājas?”).
Brīvība izrādās bez skaņas. Tikai fiziski atdaloties no pastāvīgās pieprasījumu vides, viņa beidzot sāk dzirdēt sevi un apzināties savas vajadzības.
