Es gāju uz kāpņu telpu. Atslēgas jau rokā.
— Pagaidi. Nu, dod kaut vārdu pateikt.
— Saki, — atbildēju, neatskatoties.
— Ne tā. Parunāsim normāli. Uziesim augšā, es…
— Nē.
— Agnese, ko es izdarīju nepareizi?! Paskaidro vismaz.
Es apgriezos. Paskatījos uz viņu — apjukušu, patiesu savā nesaprašanā.
— Tu divdesmit trīs gadus jautāji, kur es esmu. Nevienu reizi nepajautāji, kā man klājas.
— Bet es taču…
— Tu uztraucies. Pārdzīvoji. Prasīji atskaiti. Katru dienu, katru stundu. Un es atskaitījos, attaisnojos, pierādīju. Esmu nogurusi, Māri. Vienkārši ļoti nogurusi.
— Bet mēs taču varam visu mainīt. Es būšu…
— Tu būsi, — es piekritu. — Nedēļu. Varbūt divas. Pēc tam viss atgriezīsies. Jo tu nezini, kā citādi.
Viņš atvēra muti, aizvēra. Es redzēju — viņš gribēja iebilst, bet saprata: man ir taisnība.
— Agnese…
— Uz redzēšanos, Māri.
Es iegāju kāpņu telpā. Viņš nesteidza pakaļ. Vienkārši stāvēja, skatījās, kā aizveras durvis. Es lēnām gāju pa kāpnēm augšā. Dzīvoklī ieslēdzu gaismu, uzliku jauno pledu uz krēsla atzveltnes, noliku lampu pie matrača. Maza omulība no sīkumiem. Apsēdos ar grāmatu. Lasīju par sievieti uz salas. Varoņa tur saprata kaut ko svarīgu, stāvot pie jūras. Uzrakstīja vēstuli savai pagātnei un sadedzināja to. Pelnu izkliedēja virs ūdens. Man nebija jūras. Tikai šī dzīvokļa klusums. Bet ar to pietika.
Naktī man rādījās sapnis. Es stāvēju mūsu vecā dzīvokļa priekšnamā, un Māris sauca no istabas: “Kur tu esi?!” Un es sniedzu roku pret slēdzi. Klikšķ. Tumsa. Klusums. Pamodos ar smaidu. Kopš nedēļas beigām es sapratu: neatgriezīšos. Vienkārši tāpēc, ka iemācījos dzirdēt klusumu. Un tajā — sevi.
Nopirku vēl spilvenu, paklājiņu, jaunāku tējkannu. Atradu papildu darbu — paziņa meklēja palīgu veikalā. Tikai uz pusslodzi, bet pietika dzīvošanai, un dzīvoklis bija mans.
Reiz iegriezās kaimiņiene — jauna meitene no pirmā stāva. Pēc sāls, palūdza aizņemties.
— Paldies. Esmu Nataša, — viņa iepazīstināja. — Jūs nesen ievācāties?
— Jā, nesen.
— Bez ģimenes?
— Bez ģimenes, — es atbildēju mierīgi.
Nataša paklusēja, pagrozīja rokās sāls paciņu.
— Man puisis pastāvīgi zvana. Pārbauda, kur es esmu, ar ko. Ļoti pukojos, bet… ieradums taču.
Es paskatījos uz viņu — divdesmit pieci gadi, ne vairāk. Pazinu sevi jaunībā.
— Zini, — es teicu klusi, — nekad nav par vēlu. Palikt — dažreiz par agru. Viņa pamāja, it kā saprotot. Paņēma sāli, uzkavējās pie sliekšņa.
— A jūs… nenožēlojat?
— Nožēloju, — godīgi atbildēju. — Ka neaizgāju agrāk.
Nataša aizgāja. Es paliku stāvēt pie durvīm, domājot. Nodevu stafeti — gudrību caur pieredzi, bez morāles, bez saukļiem. Vienkārši klusa patiesība no vienas sievietes otrai.
Vara caur prombūtni
Pagāja mēnesis. Māris vairs nebrauca. Atbrauca viena īsziņa caur kopīgu paziņu: “Pasaki — ja izdomās atgriezties, esmu gatavs runāt.” Gatavs runāt. Pie saviem noteikumiem, protams. Es neatbildēju. Sēdēju pie loga, dzēru kafiju, skatījos uz oktobra pilsētu. Koki gandrīz nobiruši. Drīz ziema, sniegs, aukstums. Un es nebaidījos. Pirmo reizi divdesmit trijos gados — nebaidījos ne no vientulības, ne no klusuma, ne no jautājuma “a varbūt nožēlošu”.
Nožēloju. Bet ne par viņu. Par zaudētajiem gadiem. Par to, ka neaizgāju agrāk. Par to, cik reižu atbildēju uz jautājumu “kur tu esi”, tā vietā, lai pajautātu sev: “Kas es esmu?” Telefons gulēja blakus. Bloķētais numurs joprojām tur bija. Dažreiz domāju: a ko viņš dara? Kā dzīvo? Vai atrada kādu jaunu, kas atskaitīsies katru dienu? Pēc tam atlaidu šīs domas. Vairs ne mana darīšana. Mana darīšana — šī dzīvokļa klusums, brīvība iziet bez jautājumiem, tiesības neatbildēt.
Viņš bija pieradis kontrolēt. Es viņam atņēmu šo varu — ar klusumu. Tagad viņš prasa tukšumā. Un es beidzot dzirdu sevi. Aiz loga iedegās laternas. Pilsēta iestiga vakarā. Kaut kur tur, citā rajonā, viņš sēdēja mūsu vecajā dzīvoklī — varbūt joprojām neticēja, ka es neatgriezīšos. Un es sēdēju šeit, savā klusumā, ar grāmatu un atdziestošu kafiju. Un pirmo reizi divdesmit trijos gados man nevienam nebija jāskaidro — kur es esmu.
Es biju mājās. Vai arī tikai meklēju tās.
Bet tās bija manas tiesības — meklēt. Bez atskaites. Bez jautājumiem “kur tu esi”.
Tikai sev.
Atziņa
Kontrole maskējas rūpēs: Jautājums “Kur tu esi?” bieži vien nav par rūpēm, bet gan par nepieciešamību kontrolēt. Agnese saprot, ka viņas vīrs visu laiku uztraucās par sevi (“Es uztraucos,” “Es pārdzīvoju”), nevis par viņu (“Kā man klājas?”).
Brīvība izrādās bez skaņas. Tikai fiziski atdaloties no pastāvīgās pieprasījumu vides, viņa beidzot sāk dzirdēt sevi un apzināties savas vajadzības.
