Pārvācoties pie Ludmilas, cerēju uz mierīgu kopdzīvi un mājīgām vakariņām. Taču drīz vien sapratu, ka mana galvenā loma šajās attiecībās būs nevis partneris, bet gan pavisam kas cits.
Sēžu savā mašīnā pie viņas kāpņu telpas un skatos telefonā. Ir sestdienas rīts, astoņi nulle nulle. Es vēl neesmu paspējis pat brokastis paēst, bet ziņa jau ir atnākusi. Tur ir saraksts: pievilt dēli uz balkona, nomainīt spuldzi gaitenī (augstu, pati netiek klāt), aizvest uz tirgu pēc kartupeļiem (kādiem pieciem maisiem), pārkārtot antresolus un vakarā palīdzēt māsai nogādāt mantas uz dārzu.
Es pie Ludmilas dzīvoju trešo nedēļu. Un kopš otrās nedēļas katrs rīts sākas ar šādu sarakstu.
Viss sākās ar smaidu un mājas sajūtu
Mēs iepazināmies kopējas paziņas jubilejā. Ludmilai ir piecdesmit seši, man — piecdesmit astoņi. Viņa strādā par grāmatvedi, es esmu elektriķis. Abi esam šķīrušies, bērni jau lieli un dzīvo savu dzīvi. Sēdējām pie viena galda, aizrunājāmies. Viņa stāstīja par savu dārzu un to, cik grūti vienai visu uzturēt. Es padalījos ar savu stāstu par savu dzīvokli, kurā mītu viens pats jau vairākus gadus.
Tikāmies mēnesi. Viņa aicināja uz pusdienām, gatavoja tiešām garšīgi, tā pa mājīgam. Staigājām pa parku, aizgājām uz kino. Viss likās mierīgi un pieauguši. Bez liekām ilūzijām — vienkārši divi cilvēki, kuriem kopā nav garlaicīgi.
Tad viņa teica: — Valdi, kāpēc tev maksāt par to īres dzīvokli? Pārvācies pie manis. Man ir divas istabas, vietas pietiks. Kopā būs jautrāk un mājīgāk.
Es padomāju — tiešām, kāpēc nē? Maksāju par savu dzīvokli pilsētas malā, sēžu viens pie televizora. Piekritu.
Pirmā nedēļa kā pasakā
Pārvācos svētdienā. Ludmila mani sagaidīja smaidīga, palīdzēja izlikt mantas pa skapjiem, izvārīja kafiju. Vakarā bija vakariņas — kartupeļi ar gaļu, salāti, kompots. Sēdēju, ēdu un domāju: re, beidzot normāla dzīve.
Nākamajā dienā devos uz darbu. Atgriežos ap sešiem, viņa jau virtuvē kaut ko griež. Novelku apavus, gribu iet istabā, bet viņa mani pasauc: — Valdi, tu naglas neatvedi? — Kādas naglas? — Nu, es taču no rīta teicu — balkona dēlītis atnācis vaļā, vajag pienaglot.
Es neatcerējos, ka viņa to būtu teikusi, bet atteicu, ka rīt no darba atvedīšu. Viņa pamāja. Pavakariņojām, noskatījāmies ziņas un gājām gulēt.
Rīta cēliens un pirmie “pārsteigumi”
Nākamajā rītā viņa mani pamodināja pusseptiņos: — Valdi, celies. Jābrauc uz tirgu. — Tagad? Man pēc stundas jābūt darbā. — Nu, tu taču ātri izbraukāsi. Man kartupeļus vajag nopirkt, piecus maisus. Viena pati nepanešu.
Es piecēlos, apģērbos, aizbraucām. Nopirkām, uznēsu tos maisus uz ceturto stāvu. Darbā nokavēju gandrīz stundu. Priekšnieks neapmierināti paskatījās, bet neko neteica.
Vakarā nagloju to dēli uz balkona. Ludmila stāvēja blakus un komentēja: — Naglo taisnāk. Nē, ne tur. Šeit būs labāk. Es klusēju un darīju. Tiklīdz pabeidzu, viņa uzreiz: — Bet spuldzi gaitenī neaizmirsi? Tur ir augstu, es netieku.
Nomainīju spuldzi. Sēžam pie vakariņām, viņa turpina: — Klau, a plauktu istabā vari pielikt? Grāmatas nav kur likt. Es biju noguris. Gribēju tikai mierīgi paēst. Pateicu, ka izdarīšu rīt. — Nē, darām šodien. Citādi rīt aizmirsīsi. Pieliku to plauktu. Bija vienpadsmit vakarā, kad beidzot tiku gultā.
Kad “mājīgums” kļūst par darba plānu
Tā pagāja otrā nedēļa. Katru dienu jauni uzdevumi. Te krāns pil, te durvis čīkst, te skapis jāpārbīda. Man ir zelta rokas, es visu varu salabot, bet negaidīju, ka tas būs jādara katru vakaru pēc darba.
Un tad vēl tie braucieni. Viņas mamma dzīvo vienā pilsētas galā, māsa — otrā. Ludmila pati nebrauc ar mašīnu. Tāpēc katrās brīvdienās: — Valdi, aizbraucam pie māsas, viņai mēbeles jālīdz pārvest. — Valdi, aizbraucam uz vasarnīcu, tur sēta sašķiebusies. — Valdi, vajadzētu aizskriet pēc jaunām tapetēm virtuvei.
Visas brīvdienas pie stūres vai ar instrumentiem rokās. Viņa sēž blakus un jau plāno, kas vēl būtu jāizdarā.
Trešā nedēļa un skaidrība
Viss beidzās ar strīdu. Atnācu no darba, gribēju tikai apsēsties un iedzert tēju. Ludmila iznāca no virtuves: — Tu tos antresolus sakārtoji? — Kādus antresolus? — Es taču vakar lūdzu! Tur vecas mantas, jāizmet. — Ludmila, es šodien desmit stundas nostrādāju. Esmu noguris.
Viņa savilka lūpas: — Skaidrs. Tātad tev ir slinkums. — Nav slinkums. Es vienkārši gribu atpūsties. — Zini, Valdi, es domāju, ka vīrietis mājās ir palīgs. Bet tu tikai atpūties un atpūties.
Manī kaut kas salūza: — Es katru dienu kaut ko laboju! Vadāju tevi pa visu pilsētu! Stiepju maisus! — Nu un? Tu te dzīvo bez maksas! Tev taču ir kaut kā jāpalīdz!
Es piecēlos: — Bez maksas? Tu pati piedāvāji pārvākties. Teicu — kopā būs jautrāk. Tu nepateici, ka es būšu mājas meistars un šoferis uz pilnu slodzi!
Atgriešanās klusumā
Es aizgāju uz istabu, saliku mantas somā. Viņa ienāca un pārsteigta skatījās: — Ko tu dari? — Braucu prom. Tu nemeklēji partneri. Tu meklēji bezmaksas meistaru un taksometru.
Viņa klusēja, tad noteica: — Es jau zināju, ka uz tevi nevar paļauties. Visi vīrieši vienādi — kamēr ērti, tikmēr ir klāt. Tiklīdz palūdz palīdzību, tā uzreiz bēg.
Es aizvēru somas rāvējslēdzēju un aizgāju. Atgriezos savā dzīvoklī. Apsēdos uz dīvāna, ieslēdzu televizoru. Klusums. Neviens nedod sarakstus, neviens nesaka “tev jādara”.
Es sapratu vienu vienkāršu lietu: reizēm cilvēki, kuri aicina “mājīgumam”, domā mājīgumu tikai sev, uz cita rēķina. Ja pirmajā nedēļā tevi baro ar zupu un smaidu, bet otrajā iedod darbu sarakstu, tas nozīmē, ka pirmā nedēļa bija tikai ēsma. Palīdzēt ir normāli, bet kļūt par funkciju, nevis cilvēku — tas ir pavisam kas cits.
