Daudzi piemājas dārzu saimnieki ir saskārušies ar kaitinošu problēmu – vecs koks ir nozāģēts, bet tā vietā palicis masīvs, dziļi iesakņojies celms. Tas ne tikai traucē pļaut zāli, bet arī aizņem vietu, kur varētu stādīt ko jaunu.
Izrādās, ka risinājums, ko iesaka pieredzējuši dārzkopji un amatnieki, ir daudz vienkāršāks, nekā šķiet, un tam nav nepieciešama ne smagā tehnika, ne pārcilvēcisks spēks.
Internetā un dārzkopības forumos bieži tiek apspriestas dažādas metodes, kā tikt galā ar šīm “atliekām no pagātnes”. Kamēr vieni paļaujas uz pacietību un dabas procesiem, citi meklē ātrākus un radikālākus ceļus. Šoreiz apskatīsim divas populāras pieejas, kas palīdz atbrīvot dārzu no celmiem bez liekas rakšanas un svīšanas.
Klusā metode: Parastā sāls kā pacietīgs sabiedrotais
Viena no pieejamākajām un fiziski vieglākajām metodēm balstās uz parasto vārāmo sāli. Šis paņēmiens ir ideāli piemērots tiem, kuriem nav steigas un kuri vēlas izvairīties no atklātas uguns dārzā. Speciālisti norāda, ka sāls ne tikai paātrina koksnes sadalīšanos, bet arī efektīvi aptur jauno atvasīšu dīgšanu, kas bieži vien ir lielākā problēma pēc koka nozāģēšanas.
Process parasti notiek šādi:
Celmā ar urbi tiek izveidoti vairāki dziļi caurumi (aptuveni 20 centimetru dziļumā).
Šajās atverēs ieber rupjo sāli – vidēji lielam celmam nepieciešams apmēram kilograms.
Ja zeme ir sausa, caurumos var ieliet nedaudz ūdens, lai sāls sāktu “strādāt”.
Celmu cieši nosedz ar plēvi vai citu mitrumizturīgu materiālu, lai lietus neizskalotu maisījumu pirms laika.
Pēc pusgada vai nedaudz ilgāka laika koksne kļūst irdena. Sāls šķīdums pamazām sagrauj celma struktūru no iekšpuses, padarot tā palieku izņemšanu pavisam vienkāršu. Šī metode prasa laiku, taču rezultāts ir drošs un dārzam saudzīgs.
Lasi vēl: Nekad neizmet savus matus vējā: Senais šamaņu rituāls un tā apslēptā nozīme
Ātrais risinājums: “Somu sveces” princips
Tiem, kuri nevēlas gaidīt mēnešiem, dārza eksperti bieži iesaka izmantot uguns spēku, taču darīt to gudri. Metodes pamatā ir mežos un pārgājienos pārbaudīts paņēmiens, ko mēdz dēvēt par “somu sveci”. Galvenā atšķirība no parasta ugunskura ir tāda, ka koksne lēnām gruzd no iekšienes, nevis deg ar lielu liesmu uz āru.
Lai sagatavotu celmu šim procesam, tā centrā izurbj platu un dziļu caurumu. Daži meistari papildus veic krusta veida iezāģējumus vai sānā izurbj gaisa padeves kanālu, kas savienojas ar galveno atveri. Iekšpusē ievieto nedaudz degšķidruma vai eļļā mērcētu lupatiņu un aizdedzina.
Šī procesa galvenais trumpis ir kontrole. Uguns pamazām “izēd” celmu līdz pat pašām saknēm. Šāda metode ļauj tikt galā ar nevēlamo objektu burtiski dažu stundu laikā. Rezultātā paliek vien neliela bedre ar pelniem, ko viegli aizbērt ar auglīgu zemi.
Kādu metodi izvēlēties?
Izvēle starp sāli un uguni lielākoties ir atkarīga no dārza atrašanās vietas un saimnieka pacietības. Ja celms atrodas tuvu ēkām vai sausiem krūmiem, dārzkopības eksperti viennozīmīgi iesaka sāls metodi kā drošāko variantu. Tā neapdraud apkārtējo vidi un prasa tikai pāris stundas darba sagatavošanas posmā.
Savukārt, ja dārzs ir plašs un celms atrodas drošā attālumā no ugunsnedrošiem objektiem, “somu sveces” metode būs efektīvākā. Tā pilnībā atbrīvo vietu jaunām idejām vienas dienas laikā. Abos gadījumos mērķis ir viens – sakopts dārzs bez nevajadzīgiem šķēršļiem.
Lasi vēl: Gliemeži dārzā drīz būs klāt: kas dārza dobēs jāizkaisa jau tagad, lai pasargātu ražu
Daudzi saimnieki pamanījuši, ka pēc šādas apstrādes zeme attiecīgajā vietā paliek pat auglīgāka, it īpaši, ja pelni tiek iestrādāti augsnē. Galvenais ir atcerēties, ka pat vislielākais celms nav nepārvarams šķērslis, ja vien izmanto pareizos instrumentus un nedaudz zināšanu.
