— Starp citu, šo kleitu es nopirku tikai vakar. Speciāli par godu mūsu svinībām! Vai nav skaista? — Jā, ļoti skaista, — viesi pieklājīgi nomurmināja, lai gan gaisā jau sāk vibrēt nepatīkama nojausma. — Bija krietni dārga, bet es vienkārši nespēju tai paiet garām, — Kristīne piebilda, burtiski starojot.
Jānis neviļus sarauca pieri, mēģinot salikt kopā bildi. Redzot viesa skatienu, Andis steidza palīdzēt sievai un tūlīt pat pastiepa uz priekšu roku, lai nodemonstrētu savu jauno, masīvo rokaspulksteni. — Es arī sev uztaisīju svētku dāvanu! — viņš palielījās. — Nav nekāds lētais gals, bet toties kvalitāte ir uzreiz redzama.
Šajā brīdī pie galda iestājās klusums. Visiem klātesošajiem kļuva skaidrs, kur palikuši viņu iemaksātie eiro – nevis ikros un jūras veltēs, bet gan saimnieku jaunajos aksesuāros.
Pie galda iestājās klusums. — Pagaidiet… — viens no viesiem nolika dakšiņu. — Vai jūs par mūsu naudu sev pirkumus izdarījāt? — Kāpēc par jūsu? — Kristīne sašuta. — Tie ir mūsu personīgie līdzekļi. — Bet mēs taču metāmies naudu galdam, — klusu noteica Jānis. — Galdam. Te tas ir.
— Te ēdiena ir maksimums par pāris desmitiem, — Jānis piecēlās. — Ieva, ejam. Pie kājām piecēlās arī pārējie. — Kur jūs? Līdz pusnaktij vēl stunda! — saimniece nobālēja. — Sagaidīsim mājās, — īsi atbildēja Jānis.
Vērtīga mācība jaunajam gadam
Visi izgāja no dzīvokļa. Kāpņu telpā cilvēki saskatījās, bet klusēja. — Lūk, kā mūs apveda ap stūri, — noteica viena sieviete. — Naudu savāca, bet sev jaunus tērpus un pulksteņus nopirka, — piekrita viņas vīrs. Taksometrā Jānis neizturēja: — Nekauņas. Mēs viņiem bijām tikai staigājoši maki.
Mājās Ieva izņēma savus krājumus, sagrieza sieru, desu, atvēra konservus. — Re, mūsu galds, — viņa teica. — Pieticīgs, toties godīgs. — Un mūsu šampanieti viņi pat neatvēra, — piebilda Jānis. Jauno gadu viņi sagaidīja divatā.
No rīta Ieva ieraudzīja ziņu no Kristīnes: “Velti aizgājāt. Bija taču jautri.” Jānis iesmējās: “Nekaunība ir otrā laime.” Ieva izdzēsa ziņu un nobloķēja numuru. Vasaras sākumā kaimiņiene māja pāri žogam: “Nu ko jūs, apvainojāties? Sīkums taču!” Jānis klusējot iegāja mājā, Ieva — viņam pakaļ. Kopš tās reizes viņi vairs nesveicinājās.
Secinājumi: Ko lasītājs var mācīties no šī stāsta?
Šī situācija kalpo kā svarīgs atgādinājums par cilvēku attiecībām un robežām:
Skaidrība naudā: Ja tiek piedāvāts “samesties” naudu, ir pilnīgi normāli pajautāt par plānoto ēdienkarti vai pat vienoties, ka katrs atnes savu cienastu. Tas izslēdz pārpratumus un šādas nepatīkamas situācijas.
Uzticies instinktiem: Ja “jaunie draugi” pārāk daudz runā par savu dāsnumu un tradīcijām, bet paši nemitīgi izceļ materiālās vērtības, iespējams, viņu nodomi nav tik tīri, kā šķiet.
Spēja pateikt “nē”: Ieva un Jānis piekrita ziedot naudu no saviem ietaupījumiem tikai pieklājības pēc. Ir svarīgi iemācīties atteikt pasākumiem, kas neiekļaujas jūsu budžetā vai šķiet aizdomīgi.
Rīcība krīzes brīdī: Stāsta varoņi rīkojās pareizi – viņi nepalika tur, kur jutās pazemoti un apkrāpti. Nav jācieš neērta situācija tikai “pieklājības pēc”, ja pret jums izturas negodīgi.
Draudzības izvērtēšana: Svētki ir lielisks laiks, lai saprastu, kuri cilvēki jūsu dzīvē ir īsti un kuri – tikai izmantotāji. Neveiksmīga pieredze ir arī vērtīga mācība nākotnei.
Vai jums kādreiz ir gadījies piedzīvot līdzīgu “viesmīlību”? Kā jūs rīkotos Jāņa un Ievas vietā?
