Tur bija plāni par kopīgām brīvdienām un vārdi, ko viņš kādreiz teica tikai man. Tur bija solījumi, ko viņš nekad nebija plānojis pildīt ne man, ne viņai.
Par laimi, man nebija jādomā, kur likties – šis dzīvoklis ir mans īpašums, ko savulaik man novēlēja vecmāmiņa. Mārtiņam nācās kravāt mantas tūlīt pat, un jau pēc stundas viņš ar savu steigā pielocīto somu pazuda aiz durvīm ziemas tumsā.
Pirms viņš aizgāja, es vēl paguvu viņam sejā parādīt telefonā ekrānuzņēmumu ar maksājumu – tos 1000 eiro es tajā pašā mirklī aizskaitīju atpakaļ Zanei. Man nevajadzēja ne viņas naudu, ne viņas ‘palīdzību’, lai izbeigtu šo teātri.
Pārdomas pēc notikušā
Skatoties atpakaļ uz to vakaru, es saprotu, ka tas negaidītais maksājums bija labākais, kas ar mani pēdējā laikā noticis. Ja tas nebūtu ienācis manā kontā, es, iespējams, vēl šodien gatavotu viņam vakariņas un ticētu stāstiem par komandējumiem. Dzīve mēdz būt skarba, bet dažreiz patiesība pie mums atnāk visnegaidītākajos veidos.
Šis rīts man iemācīja kaut ko ļoti svarīgu – nekad neklusināt savu iekšējo balsi. Mēs bieži izvēlamies neredzēt acīmredzamo, jo baidāmies pazaudēt stabilitāti vai palikt vienas tukšā dzīvoklī. Bet tagad es zinu, ka nav nekā vientulīgāka par dzīvi kopā ar cilvēku, kuram nevari uzticēties. Nepatīkamā patiesība ir kā auksta duša – sākumā nepatīkami, bet pēc tam tu beidzot esi modrs un brīvs.
Uz kalniem es tomēr aizbraukšu. Varbūt ne šajā nedēļas nogalē, bet noteikti šoziem. Tikai šoreiz tas būs brauciens pašai sev vai varbūt kopā ar draudzenēm, kuras tajā trakajā rītā bija gatavas mest visu pie malas, lai vienkārši atbrauktu un pasēdētu man blakus.
Dzīve turpinās, un reizēm ir vajadzīgs viens negaidīts bankas paziņojums, lai tu beidzot ieraudzītu, kurā virzienā tev patiesībā jāiet.
(pilnu stāstu izlasi pirmajā lapā – SPIED ATPAKAĻ)
