Santa šaubījās. Melot negribējās.
– Sarežģīti, – viņa teica. – Ir… cilvēks. Bet viss nav vienkārši.
Viņš pamāja, neizvaicājot. “Saprotu.”
Laiks ievelkas
Laiks stiepās. Viņi apgūlās uz grīdas – ar mugurām pret mugurām, lai būtu ērtāk. Santa aizvēra acis, bet miegs nenāca. Domas riņķoja ap Antonu: ko viņš dara? Zvana sievai? Un Dāvis… viņš bija šeit, reāls, silts. Ap pusnakti lifts atkal saraustījās. Cerība uzplaiksnīja – bet nē, tikai čīkstēšana. Dāvis apsēdās, izstiepa rokas.
– Kļūst auksts, – viņš teica. – Paņemiet manu jaku.
Viņš uzmeta to viņai uz pleciem. Audums bija silts no viņa. Santa neatvirzījās.
– Pastāstiet par savu “sarežģīto”, – viņš lūdza. – Ja vēlaties. Es nenosodu.
Un viņa pastāstīja. Ne visu – bez vārdiem, bez detaļām. Par precētu vīrieti, par tikšanos, par solījumiem. “Viņš saka, ka aizies. Bet bērni, darbs… Es gaidu. Muļķīgi, vai ne?”
Dāvis klausījās klusējot. Pēc tam:
– Nav muļķīgi. Traki. Bet jūs esat pelnījusi vairāk nekā gaidīt ēnā.
Vārdi trāpīja. Viņš neapķēra, tikai sēdēja blakus. “Piedodiet, – viņš teica. – Negribēju aizvainot.”
– Nē, tieši tā, – viņa čukstēja. – Es zinu.
Viņi runāja par mīlestību. Viņš – par savu bijušo: “Aizgāja, jo es pārāk daudz strādāju. Nepamanīju.” . “Domāju, tas ir uz visiem laikiem. A izrādījās – nē.” Tuvība pieauga. Ne fiziska – dvēseliska. Šajā kastē, nošķirti no pasaules, viņi bija godīgi. Santa sajuta, kā maska krīt. Ar Antonu viņa bija mīļākā. Šeit – vienkārši sieviete.
Rīts tuvojās. Pulkstenis Dāvja telefonā rādīja piecus. Viņi snauda ar pārtraukumiem. Santa pamodās no viņa elpas – vienmērīgas, tuvas. Viņas galva gulēja uz viņa pleca. Viņa neatvirzījās.
Lasi vēl: Meža eņģelis – garastes zīlīte; kā tā izskatās un kāds ir stāsts par šo interesanto putnu
– Santa, – viņš klusi teica. – Ja tiksim ārā… Varbūt kafiju? Kā kaimiņi. Bez saistībām.
Viņa pasmaidīja tumsā. “Varbūt.”
Lifts iečīkstējās sešos no rīta. Durvis atvērās – tehniķi, saucieni, gaisma. “Atvainojiet, kļūme tīklā!” Santa un Dāvis iznāca, mirkšķinot no saules. Kāpņu telpa dunēja – kaimiņi, daudz cilvēku. Antons zvanīja simts reizes. Santa atbildēja vēlāk: “Viss kārtībā, pēc tam paskaidrošu.” Bet galvā riņķoja kas cits.
Dāvis pasniedza vizītkarti: “Ja kas – zvani. Par suni pastāstīšu.” Viņa paņēma. Uzsmaidīja patiesi. Diena nenotika pēc plāna. Bet, iespējams, tas bija labākais plāns. Par to, ka mīlestība atrada viņu liftā, ar kaimiņu, kamēr cits gaidīja augšā. Aizliegtā saikne ieplaisāja kā vecs lifts. Un jaunā… Kas zina. Santa devās mājās. Dāvja jaka palika uz pleciem. Silta. Īsta.
Šis stāsts sniedz kodolīgu atziņu par patiesu tuvību un sevis pieņemšanu:
Aizliegta un steidzīga aizraušanās var ilūzijās mānīt ilgi, taču patiesa tuvība un godīgums atklājas negaidītā, mierīgā saskarsmē, kas spēj pārtraukt aizliegto gaidīšanu un iedvesmot uz labāku dzīves izvēli.
Ko jūs domājat, vai Santa un Dāvis tagad dosies uz to kafiju?
