Sarmīte saņēma ziņu, kas it kā bija nākusi no viņas mātes, kura jau sen bija devusies mūžībā… Atverot īsziņu, viņa uz mirkli sastinga – vārdi iestrēga kaklā, un prāts apstājās. Tikai pēc brīža viņa atguvās un centās saprast, kas īsti notiek.
„Sarmīte, tu izskaties satraukta,” teica mana draudzene Māra, vērodamas mani ar zināmu bažīgumu.
“Sarmīte, tu izskaties mazliet satraukta,” teica mana draudzene Māra, uzmanīgi vērojot mani.
Es smagi noriju siekalas, mans kakls bija izžuvis, kļuva kā smilšpapīrs. “Es… Es saņēmu ziņu no mammas.”
Māra nolieca galvu, viņas sejas izteiksme kļuva nopietna. “Bet tava mamma… viņa jau divus gadus ir aizgājusi.”
“Es zinu,” es čukstēju, un man trīcēja rokas, kad es viņai pasniedzu savu telefonu. “Bet paskaties.”
Ziņa uz ekrāna bija īsa, bet tai bija dziļa ietekme uz mani: “Sarmīte, mīļā. Es tevi ļoti mīlu. Man ļoti žēl, ka mēs esam zaudējuši saikni kopš manas aiziešanas. Lūdzu, piedod man.”
Māras seja kļuva bāla. “Tas… tas nevar būt īsts ziņojums. Kāds, iespējams, izspēlēja nejauku joku ar tevi.”
“Es patiešām nezinu,” es atbildēju, balsī jūtot trauksmi. “Bet šī sajūta… Tā ir kā kaut kas ļoti pazīstams, it kā tā būtu mana mamma, kas patiešām mēģinātu ar mani sazināties.”
Tomēr..
Pirms Māra paspēja atbildēt, ekrānā parādījās vēl viena ziņa. Es pārsteigti uzlūkoju ekrānu, un mana sirds sāka pukstēt ātrāk. Ziņojums vēstīja: “Sarmīte, vai atceries to mūsu īpašo vietu? To mazo dīķi. Man šķiet, ka mēs abām tur bija tik labi. Es ceru, ka kādu dienu varēsim atgriezties.”
Es sajutu, kā mani pārņem neskaidrības un uztraukuma sajūta. “Tā ir viņa, Māra. Tai jābūt viņai.”
Māra viegli pakratīja galvu, mēģinot atrast loģisku izskaidrojumu. “Varbūt tas ir kāds maldinošs pārpratums vai nejauša kļūda. Mums būtu jāpārbauda, kas ir aiz tā stāv.”
Kamēr mēs sēdējām manā vāji apgaismotajā virtuvē, ziņas turpināja pienākt. Katras no tām bija arvien personiskākas, katra atvēra vecas rētas. “Vai tu atceries to vasaru pie ezera? Man tās dienas pietrūkst. Man pietrūkst tu.”
Māras acis paplašinājās no bailēm. “Sarmīte, tas kļūst nekontrolējams. Mums jādodas uz pilsētu.”
“Bet kas, ja tā patiešām ir viņa?” es jautāju, gandrīz nezināmi čukstot. “Ko darīt, ja viņa mēģina atgriezties?”
Māra satvēra manas rokas, cieši tās saspiežot. “Sarmīte, tava mamma jau sen devusies mūžībā… Tā nav viņa. Tas ir kāds, kas cenšas tevi samulsināt.”
Atnāca vēl viena ziņa, kas bija pilnīgi citāda: “Meita, esi uzmanīga attiecībā uz cilvēkiem, kas slēpjas aiz maskām.”
Es jutu, kā bailes arvien vairāk apņem mani. “Ko tas varētu nozīmēt?”
Māra stingri saspieda manu roku. “Mums jāatklāj, kas ir aiz tā visa, un jādara tas tūlīt.”
Nakts vilkās garumā, un ziņojumi nāca viens pēc otra. Katrs no tiem kļuva arvien satraucošāks, katrs lika man justies kā sasprindzinātam no iekšpuses. Es sajutu, kā mans prāts sāk zaudēt stabilitāti, un robeža starp realitāti un murgiem kļuva neskaidra.
“Sarmīte,” Māra teica, runājot ar stingru, pārliecinošu balsi. “Mēs to izturēsim. Bet tev ir jādod man solījums.”
Es skatījos uz viņu, cenšoties noturēt savu prātu un atrast kaut nelielu mieru. “Ko?”
“Apsoli, ka nekādā veidā nekļūsi pārsteidzīga,” viņa sacīja ar nopietnu skatienu.
Es piekrītu, un sirds man sasprindzinājās no bailēm. “Es apsolu.”
Bet, kad ziņas beidzot pienāca, es nevarēju izdzēst no prāta sajūtu, ka tūlīt notiks kaut kas nepatīkams. Un, lai arī cik ļoti es cenšos, mātes klātbūtnes sajūta man nepameta.
Nākamā ziņa kļuva izšķiroša manam liktenim: “Sarmīte, viņš nāk pēc tevis.”
Istaba šķita kļuvusi vēsāka, it kā temperatūra būtu nedaudz pazeminājusies. Māras acis uzmanīgi skenēja telpu, meklējot jebkādas briesmas. Es redzēju, kā viņas acīs atspoguļojās manas pašas bailes.
“Kas notiek?” jautāja Māra.
“Es nezinu,” atbildēju es. “Bet mums ir jādodas prom. Tagad.”
Mēs paķērām mēteļus un steidzāmies iziet no dzīvokļa. Iela bija tukša, un pilsēta šķita pārsteidzoši klusa. Mans telefons atkal atskanēja, un uz ekrāna parādījās vēl viena ziņa: “Sarmīte, ej uz veco baznīcu.”
Māra to izlasīja man pāri plecam. “Kāpēc uz baznīcu? Kas tur ir?”
“Tur mēdza iet mana mamma, kad viņai vajadzēja padomāt,” es atbildēju, un mana balss trīcēja. “Varbūt tur ir kāda atslēga?”
“Vai varbūt tā ir lamatas,” iebilda Māra, nervozi skatoties apkārt. “Vai tu esi par to pārliecināta?”
Es pakratīju galvu, bet sapratu, ka mums nav citas iespējas. Mēs steidzāmies pa tumšajām ielām, mūsu soļi atbalsojās klusumā. Kad tuvojāmies vecajai baznīcai, es sajutu dīvainu baiļu un cerību maisījumu. Baznīca slējās priekšā, tās smailes caururbjot nakts debesis.
Mēs nonācām pie baznīcas, un koka durvis saskrāpēja, kad tās atvēru. Iekšpusē bija tumšs, vienīgā gaisma nāca no mazas, mirgojošas svecītes. Es nokāpu uz ceļiem, un man sita sirds.
“Mammu?” es čukstēju, jūtoties muļķīgi.
Atbilde nesekoja, tikai mana elpošana. Es aizvēru acis, mēģinot sevi nomierināt. Pēkšņi sajutu aukstu roku uz sava pleca. Es pagriezos, un mana sirds iekšpusē pārtrūka.
Bet tur neviena nebija. Tikai mirgojoša svece un tumsa. Tālrunis atkal iezvanījās: “Sarmīte, man ir žēl.”
Es jutu, kā man acīs ieplūst asaras. “Es tev piedodu, mammu. Bet es nesaprotu. Kas notiek?”
Māra iegāja telpā, viņas seja bija ļoti bāla. “Sarmīte, mums vajadzētu doties prom. Šī vieta man rada lielu satraukumu.”
Tikko mēs pagriezāmies, lai izietu, aiz mums aizvēra baznīcas durvis. Gaiss kļuva vēsāks, un es sadzirdēju vājus čukstus, it kā no tālienes. “Sarmīte, viņš ir šeit.”
Pie baznīcas ieejas parādījās ēnains tēls, kas lēnām virzījās mums pretī. Mēs ar Māru paslīdējām aiz baznīcas atzveltnes, acis izplestas no bailēm.
Figūra apstājās tieši konfesijas priekšā, un vājā gaismā es varēju saskatīt viņa seju. Tas bija vīrietis, acis bija iegrimušas un tumšas, izteiksme tukša. Viņš man kādu atgādināja, bet es to uzreiz neatpazinu. Viņš izstiepa roku durvju virzienā.
“Māra, bēdz!” es kliedzu, spiežot viņu pretī otrajām durvīm. Viņa paklupa, bet uzreiz piecēlās un skrēja. Es viņai sekoju, man sirds trakoti pukstēja. Mēs skrējām cauri tumšajai baznīcai, aiz muguras atbalsojoties vīrieša soļiem.
Mēs izskrējām naktī. Mēs neapstājāmies, līdz bijām dažus kvartālus no mājas.
Māra paskatījās uz mani, viņas acis atkal paplašinājās no bailēm. “Kas tas bija?”
“Es nezinu,” es atbildēju, rokās turot telefonu. “Bet es domāju, ka mamma mēģināja mani brīdināt.”
Tālrunis atskanēja pēdējo reizi, ziņa bija skaidra un galīga: “Sarmīte, esi uzmanīga. Es tevi mīlu, tava tēva gars vairs netraucēs, viss ir beidzies.”
Es paskatījos uz Māru, acīs spīdēja asaras. “Mans tēvs nebija viegls cilvēks, viņš jau vairākus gadus ir aizgājis, bet pirms viņa aiziešanas viņš man apsolīja, ka mani atradīs.” “Man bija ļoti slikti.”
Māra piekodināja, cieši saspiežot manu roku. “Viņš ir aizgājis, viss ir kārtībā, mamma tev palīdzēja.”
Kad mēs gājām mājās, es nevarēju izvairīties no sajūtas, ka mamma joprojām ir kopā ar mani un vada mani cauri tumsai.
Neaizmirstiet, ka visi mūsu aizgājušie tuvinieki mūs vienmēr sargā un sargās, lai arī kur viņi atrastos!
