Svetlana pārgāja pie zemiskiem uzbrukumiem: – Cita sieviete? Tev? Sešdesmit gados? Paskaties uz sevi, tu esi vecs! Kurai tu būsi vajadzīgs bez savas stabilitātes un statusa? Un neceri, ka izdzīsi mani no šī dzīvokļa. Tas ir mans tikpat ļoti kā tavs, lai arī tas ir tavs mantojums.
Tajā brīdī manī iestājās neparasts miers. Es sapratu, ka mantas un sienas man vairs neko nenozīmē. Es paņēmu tikai savas drēbes, dokumentus un dažas personīgās lietas. Es atstāju viņai visu – dzīvokli, iekārtoto māju, ietaupījumus. Es atdevu materiālo stabilitāti apmaiņā pret savu dvēseli.
Aizgājis pie Marinas, es stāvēju viņas durvju priekšā ar vienu somu un pateicu: – Man nekā vairs nav. Tikai es pats un mana pensija. Es sapratīšu, ja es tev tāds vairs neinteresēju. Šajā vecumā sākt no nulles ir smagi.
Dzīve vasarnīcā un jauns sākums
Marina mani neuzlūkoja kā bankomātu vai statusa simbolu. Viņa pasmaidīja, paņēma manu somu un teica:
– Zini, man ir ideja. Man pieder maza vasarnīca tālu ārpus pilsētas. Tā nav piemērota ziemai, bet mēs varam to nosiltināt. Jā, būs jābrauc ar mikroautobusu divas stundas līdz darbam, bet mēs būsim kopā. Pārējo mēs izdomāsim. Galvenais, ka mums būs miers.
Un tā sākās mana jaunā dzīve. Mēs pārvācāmies uz nelielo koka mājiņu. Ziemā pa šķirbām pūta vējš, ūdens bija jānes no akas, un rīti sākās ar krāsns kurināšanu. Taču es nekad neesmu bijis tik laimīgs. Katru vakaru, dzerot tēju pie krāsns, es jutu, ka beidzot dzīvoju savu dzīvi. Mūsu attiecības ir balstītas uz cieņu un sapratni, nevis uz pieprasījumiem un kritiku.
Tomēr mana laime nav pilnīga. Ir viena lieta, kas dedzina manu sirdi kā karsts ogle – mani bērni. Viņi ir nostājušies mātes pusē. Viņi mani uzskata par nodevēju, kurš vecumdienās ir “pazaudējis prātu” un pametis māti. Svetlana ir pacentusies izkrāsot situāciju tā, lai es izskatītos pēc briesmoņa. Mani dēli atsakās ar mani runāt, neatbild uz zvaniem un neļauj tikties ar mazbērniem.
Es katru vakaru lūdzu Dievu, lai ar laiku, kad viņi kļūs vecāki un gudrāki, viņi saprastu – es neaizgāju no viņiem. Es aizgāju no vides, kas mani emocionāli nospieda. Es ceru uz piedošanu, taču pat šīs sāpes neatsver to brīvības sajūtu, ko esmu ieguvis.
Secinājumi
Materiālais nodrošinājums nevar aizstāt emocionālo deficītu
Stāsts uzskatāmi parāda, ka pat tad, ja vīrietis ir “ideāls” pēc sabiedrības standartiem (labi pelna, palīdz mājas darbos, rūpējas par bērniem), attiecības sabrūk, ja tajās nav savstarpējas cieņas un pateicības. Cilvēka dvēsele nespēj pārtikt tikai no jauniem televizoriem vai virtuvēm; tai ir nepieciešams emocionāls siltums, ko stāsta varonis neguva gadu desmitiem.
Krīze kā atmošanās punkts
Drauga pēkšņā došanās mūžībā kalpoja kā eksistenciāls katalizators. Tas ir svarīgs secinājums visiem: nereti mēs dzīvojam “mums vēl ir laiks” ilūzijā. Tikai sastapšanās ar dzīves trauslumu liek saprast, ka palikt nelaimīgā situācijā ir daudz lielāks risks nekā mēģināt visu mainīt.
Vecums nav šķērslis, bet resurss
Bieži vien pēc 60 gadiem cilvēki jūtas “norakstīti”. Šis stāsts iedvesmo ar to, ka briedums dod tiesības beidzot pateikt “nē” tam, kas nogalina dzīvesprieku. Tā nav vieglprātība, bet gan augstākā mērā apzināta rīcība.
Bet vai jūs, būdami pēc 60, pieņemtu tādu lēmumu? Vai stabilitāte un pieradums ir vērtīgāks par mieru un patiesām jūtām? Kā jūs domājat, vai rīkoties godīgi pret sevi šādā vecumā ir drosme vai egoisms?
