Ilgu laiku es pielāgojos situācijai, jo uztraucos par mūsu ģimeni un bērniem, taču tagad sāku saprast, ka mūsu attiecības bija vienpusējas, un man ir jāmeklē risinājumi, kas būtu labvēlīgi visiem.
Kad es iepazinos ar Svetlanu, man bija 22 gadi. Es biju sportists, nelietoju alkoholu, nesmēķēju un atšķīros no citiem jauniešiem. Tāpat saņēmu dzīvokli mantojumā no sava vectēva. Toreiz es pat nedomāju par laulībām – es mācījos universitātē un veidoju nākotnes plānus.
Kādā draugu kompānijā satiku Svetlanu. Viņa bija vecāka par mani par četriem gadiem un jau pilnīgi skaidri zināja, ko vēlas no dzīves. Un tā, nepamanīju, kā mēs sākām tikties. Draugi, protams, bija pārsteigti.
– Kāpēc tev viņa vajadzīga? Viņai ir sarežģīts raksturs, tas var novest pie daudzām grūtībām.
– Bet kurš no mums ir ideāls?
Es nevienu neklausījos — šķiet, ka biju iemīlējies. Arī Svetlana vienmēr visu pārņēma savās rokās, vadīja, un tas mani pilnībā apmierināja. Drīz viņa paziņoja, ka ir stāvoklī, un mēs apprecējāmies. Dzīvojām manā dzīvoklī. Es centos būt labs vīrs: labi pelnīju, pieskatīju bērnu, palīdzēju mājas darbos. Taču pateicības tā arī nekad nedzirdēju. Gluži pretēji — viņa mani tikai pārmeta.
– Tu neko nejēdz! Paskaties uz Toliku, Marijas vīru – viņš jau krāsaino televizoru nopircis, virtuvi sataisījis. Bet tu pat vecās mēbeles nevari savest kārtībā.
– Nopirksim arī mēs jaunu televizoru. Lai gan mūsu vēl ir diezgan labs.
– Ai, beidz jau. Viena vienīga kauna sajūta.
Reizēm man kļuva neērti, kad draugu klātbūtnē mūsu sarunās parādījās pārpratumi vai joki, kurus uztvēru personīgi. Ar laiku tas sāka mani nogurdināt emocionāli. Lai gan ļoti mīlēju mūsu dēlu, jutu, ka iekšēji kļūst grūtāk tikt galā ar visu. Tajā brīdī uzzinājām, ka gaidām vēl vienu bērnu.
Tā ritēja mūsu kopdzīve: es daudz strādāju un rūpējos par ģimeni, bet emocionāli tas nebija viegli. Pirms dažiem gadiem devos pensijā. Darbu gan nepametu, taču manā domāšanā kaut kas mainījās. Tas notika pēc tam, kad negaidīti aizgāja mūžībā mans labs draugs. Tieši tad sapratu, cik trausla var būt dzīve un cik svarīgi ir dzīvot to apzināti.
Un tieši tajā dzīves posmā iepazinu Marinu. Viņa ir skolotāja, līdzsvarota un gādīga sieviete, ar kuru bija viegli saprasties – pavisam citāda nekā mana sieva. Marinai ir 52 gadi, viņa ir šķīrusies un dzīvo kopā ar meitu un znotu. Mēs sākām satikties nemanāmi. Pirms dažiem mēnešiem pieņēmu lēmumu būt godīgs un visu izstāstīju Svetlanai.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kas tieši notika un kā viss beidzās
