– Gribu šķirties. Bērni jau ir pieauguši, un ar tevi es nejūtos laimīgs.
– Vai tu domā, ka es esmu laimīga? Es vienmēr esmu bijusi tā, kas vilkusi šo nastu. Bez manis tu būtu bijis bezpalīdzīgs.
– Man ir cita sieviete.
– Vai tiešām tev ir vajadzīga tik lielas izmaiņas šajā vecumā? Bez stabilitātes daudziem nebūsi vajadzīgs.
– Redzēsim vēl, kā būs…
– Vai tu domā, ka izdzīsi mani no dzīvokļa? Tā nenotiks!
Toreiz es paņēmu visu nepieciešamo un aizgāju. Atstāju bijušajai visu – dzīvokli un visu, ko biju nopelnījis ar godīgu darbu. Tas bija grūti, jo man vairs nebija nekas. Devos pie Marinas un godīgi izstāstīju visu.
– Man nav nekas. Saprotu, ja es tev tāds neinteresēju.
– Zini, man ir doma. Aizbrauksim uz vasarnīcu dzīvot. Jā, tālu, bet mikroautobuss iet, līdz darbam tiksim. Pārējo tad jau izdomāsim.
Es esmu laimīgs, ka izlēmu par šo soli. Nekad neesmu domājis, ka dzīve varētu pavērsties tā. Bet viena lieta mani satrauc – bērni ir apvainojušies, viņi nevēlas ar mani komunicēt. Es ceru, ka ar laiku viņi sapratīs un piedos.
Bet vai jūs, būdami pēc 60, pieņemtu tādu lēmumu? Kā jūs domājat, vai tas būtu pareizi?
