Svešinieka impērija manā dzīvoklī. Ar Līgu mēs tikāmies un baudījām kopā būšanu veselus sešus mēnešus
Tajā laikā es biju patiesi, gandrīz naivi pārliecināts, ka beidzot, pēc visiem meklējumu gadiem, esmu sastapis to vienīgo un īsto sievieti, ar kuru kopā novecot. Viņai toreiz tikko bija palikuši trīsdesmit astoņi gadi – vecums, kurā sieviete man šķita vispievilcīgākā. Viņa likās neticami gudra, nobriedusi un patstāvīga personība, kura skaidri apzinās savu vērtību un kurai ir stingri, nelokāmi uzskati par dzīvi un vērtībām.
Mūsu satikšanās reizes atgādināja nebeidzamu Rīgas idilli: mēs regulāri apmeklējām pirmizrādes Nacionālajā teātrī, stundām ilgi klīdām pa rudenīgajām Mežaparka priedēm vai Siguldas takām un ar patiesu aizrautību līdz vēlai naktij apspriedām katru kopā izlasīto grāmatu vai redzēto franču kino lenti. Taču ar laiku man kļuva fiziski neizturami katru vakaru pēc vakariņām saukt viņai taksometru un pavadīt līdz pat kāpņu telpai Teikā, jo sirds dziļumos neprātīgi kāroju atvērt acis un redzēt viņu sev blakus katru Dieva dotu rītu.
Lielā prieka un cerību vadīts, es pats biju tas, kurš ierosināja sarunu par kopdzīvi. Gatavojoties viņas atnākšanai, es ar milzīgu entuziasmu iztīrīju visus skapjus no gadiem uzkrātajiem krāmiem un pat aizbraucu uz salonu nopirkt dārgu, kvalitatīvu lina gultas veļu, lai viņai manā Āgenskalna dzīvoklī būtu maksimāli mājīgi un ērti. Taču tiklīdz viņas pirmās kartona kastes skāra mana priekšnama parketu, mana līdzšinējā, mierīgā pasaule vienkārši sāka brukt un jukt gabalos.
Pirmās trīs dienas es vēl mēģināju sevi mierināt, visu norakstot uz pārvākšanās radīto stresu un nogurumu. Taču Irita tūlīt pat sāka ieviest savu “diktatūru” virtuvē. Bez jebkāda jautājuma vai brīdinājuma viņa miskastē izmeta manu mīļāko čuguna pannu – to pašu, uz kuras es pēdējos piecus gadus biju gatavojis sev svētdienas brokastis un pie kuras biju pieradis kā pie tuva drauga. Viņa strupi paziņoja, ka vecais pārklājums esot bīstams.
—Kāpēc tu to izdarīji? Tā bija mana mīļākā panna, es pie tās biju pieradis un zināju, kā uz tās viss garšo, — es mēģināju situāciju noskaidrot mierīgā, pieaugušā sarunā.
— Andri, mēs tagad esam ģimene un dzīvojam kopā, tāpēc es uzņemos atbildību par mūsu gatavošanu. Šajā mājā vairs neatradīsies vieta veciem krāmiem. Es jau internetā pasūtīju augstākās kvalitātes vācu katlu komplektu, tie ne tikai ir droši, bet arī vizuāli ideāli ierakstīsies virtuves interjerā, — viņa atbildēja tik pašpārliecinātā un aukstā tonī, it kā es būtu nevis viņas mīļotais vīrietis, bet gan klients, kurš nolīdzis viņu par interjera dizaineri un dzīvesveida mentori.
Pienāca piektā diena, un es konstatēju, ka mans darba kabinets, kurā biju pieradis aizvadīt garus vakarus pie sava portatīvā datora, strādājot pie projektiem, ir transformējies par viņas personīgo mantu noliktavu un kaut kādu dīvainu meditācijas telpu. Viņa bez manas ziņas bija pārbīdījusi manu masīvo rakstāmgaldu tumšākajā stūrī, nokraujot to ar savām dokumentu mapēm, smaržām un neskaitāmiem kosmētikas krēmiem.
— Kāpēc tu man pat nepajautāji, pirms sāki bīdīt manu tehniku un mēbeles? Te stāvēja svarīgi dokumenti, katram vadam un lietai bija sava vieta, — es jutu, kā manā krūtīs sāk vārīties un pulsēt truls, smags aizkaitinājums.
— Tu pārāk daudz laika pavadi strādājot, un šī smagā enerģija negatīvi ietekmē atmosfēru mūsu guļamistabā. Tagad šeit būs brīva vieta manam jogas paklājiņam un rīta rituāliem. Tev vienreiz ir jāiemācās dalīties savā telpā, Andri. Šobrīd tu uzvedies kā absolūts un norūdīts egoists, kurš domā tikai par savām ērtībām.
Turpmāk kļuva tikai un vienīgi sliktāk
Līga sāka kontrolēt burtiski katru manu soli, katru elpas vilcienu. Viņa pieprasīja detalizētu atskaiti par to, kāpēc es darbā esmu aizkavējies nieka piecpadsmit minūtes, sāka diktēt, kādus kreklus man būtu pieklājīgi valkāt publiskos pasākumos, un neslēpti kritizēja manus bērnības draugus, saucot tos par “neizaugušiem pusaudžiem”. Kādu vakaru, atgriežoties mājās noguris pēc garas darba dienas, es virtuvē negaidīti ieraudzīju viņas māti, kura bez jebkāda brīdinājuma vai saskaņošanas bija atbraukusi no Valmieras, lai “palīdzētu meitai iekārtoties”.
Viņas abas pašpārliecināti sēdēja pie mana galda, dzēra tēju un dedzīgi apsprieda, ka man steidzami jānomaina aizkari viesistabā, jo pašreizējie – tumši pelēkie – izskatoties pārāk depresīvi un drūmi.
— Es neatceros, ka mēs šovakar būtu plānojuši uzņemt viesus, — es noteicu, ar milzīgām pūlēm valdot savu balsi un emocijas.
— Mamma vienkārši iegriezās pie mums ciemos, viņa taču nav svešinieks. Neesi tāds nīgrulis un nerunā pretī, Andri. Viņa grib tikai to labāko mums abiem. Starp citu, mēs tikko nolēmām, ka nākamnedēļ pasauksim meistaru un pārkrāsosim priekšnama sienas maigā persiku tonī. Šī krāsa ienesīs vairāk gaismas.
Pēdējais un izšķirošais piliens šajā pacietības kausā
Bija gadījums sestdienas rītā. Es pamodos no dīvaina trokšņa kāpņu telpā. Izejot ārā, es ieraudzīju, ka Irita un kāds kaimiņš ir izstūmuši uz gaiteņa manu veco, ērto ādas atpūtas krēslu – lietu, kas man gadiem ilgi bija kalpojusi kā miera un mājīguma simbols.
— Tas krēsls ir morāli novecojis, ož pēc putekļiem un vispār nepiestāv tam jaunajam paklājam, kuru es nopirku, — viņa paziņoja, mierīgi malkojot savu rīta zaļo tēju, it kā nekas nebūtu noticis.
Tajā liktenīgajā brīdī es skaidri sapratu: ja tas tā turpināsies, pēc vēl divām nedēļām no manas līdzšinējās dzīves, no mana miera un no manām mājām nepaliks pāri absolūti nekas. Viņa neatnāca pie manis, lai kopā veidotu kopīgu ligzdu; viņa atnāca kā iekarotājs, lai pakļautu manu teritoriju un brutāli pārtaisītu mani pēc sava “ērtā” un pareizā standarta.
— Zini, Irita, es esmu pieļāvis kolosālu kļūdu. Es uzaicināju tevi kļūt par daļu no manas dzīves, bet tu nolēmi manu dzīvi vienkārši izlabot un pārveidot pavisam. Tev ir divas stundas, lai tu savāktu visas savas kastes un mantas. “Bolt” mašīna jau gaida lejā pie vārtiem.
— Tu to tagad nopietni? Kaut kāda veca, saplēsta krēsla dēļ tu esi gatavs izmest mani un sagraut mūsu skaistās attiecības? Tu nekad, dzirdi, nekad neesi mani mīlējis! — viņa apbēra mani ar apvainojumiem emocionālā aukstumā un cietsirdībā.
— Es mīlu savu dvēseles mieru un savas mājas daudz vairāk nekā tavus mēģinājumus šeit ieviest totalitāru režīmu.
Tu necieni ne mani, ne manas robežas, ne manus ieradumus.
Mums ar tevi nav un nevar būt pa ceļam.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
