Viss sākās ar to pašu rītu, kurš, šķita, neko neliecināja par tuvojošos vētru. Anna, kā vienmēr, piecēlās vēl pirms gaismas, lai paspētu padarīt visus mājas darbus, pirms bērni dosies uz skolu
Viņa jau pildīja ar ūdeni dzirdnes vistām, kad pa atvērtajām mājas durvīm izskrēja viņas dēls, Salvis.
— Mamm, kur tu esi? Tur tas… traktFors! — izsaucās viņš. — Tieši pie mūsu žoga piebrauca.
Anna nometa spaini un straujiem soļiem, gandrīz skrienot, metās cauri visam pagalmam uz vārtiņiem. Un tad viņas acu priekšā pavērās aina. Milzīgs, rēcošs kaimiņu traktors ar spēcīgu kausu nežēlīgi stūma visu, kas gadījās tam ceļā. Tas uzrušināja zemi, ar saknēm izraudams viņas iemīļotās peonijas un dālijas, kuras viņa bija gadiem lolojusi — tās pašas puķes, kas katru vasaru priecēja ar savu košo ziedēšanu. Bet te nu arī gabals vecā, šķībā žoga, kuru viņa jau sen grasījās salabot, ar brakšķi padevās dzelzs spiedienam un lēni, it kā negribīgi, sagruva, paceļot putekļu mākoni.
— Stāviet! Ko jūs darāt?— iesaucās Anna, vicinot rokām, cenšoties pievērst traktorista uzmanību.
Taču jaunais puisis, kas sēdēja pie stūres, cepurē, nošķaidītā ar dubļiem, pat neatskatījās. Viņš lieliski viņu redzēja sānu spogulī — to varēja saprast pēc tā, kā viņš tīši novērsa skatienu. Viņš zināja, lieliski zināja, ko dara, zināja, ka bojā cita cilvēka darbu, cita skaistumu, cita mazo pasaulīti.
Ak, cik gan viņa bija nomocījusies ar tiem jaunajiem kaimiņiem… Tikai trīs mēnešus atpakaļ viņi nopirka blakus māju, bet šķita — pagājusi vesela mūžība. Sākumā viņi atbrauca klusi, pieticīgi, visiem smaidīja, runāja pareizus, skaistus vārdus par “ekoloģisku dzīvesveidu”, “vienotību ar dabu” un “garīgo attīstību”. Uzreiz bija redzams — pilsētnieki. Apģērbušies dārgos, zīmolu tērpos, brauca ar milzīgu apvidus auto, kas, droši vien, maksāja kā puse ciema.
Bet tad, it kā maska būtu nokritusi, sākās īsts pārbaudījums. Savas atkritumu maisus viņi sāka pārmest pāri žogam tieši uz viņas zemes gabalu, viņu milzīgais, niknais suns visu laiku līda cauri žoga caurumiem un posta darbus taisīja viņas rūpīgi koptajās dārzeņu dobēs, bet nedēļas nogalēs no viņu mājas līdz pat diviem vai trim naktī skanēja tāda mūzika, ka logu rūtis trīcēja. Un labi vēl, ja tikai viņai vien būtu tas jāpacieš, bet viņai taču bija bērni.
Salvis nāca no skolas neizgulējies, jo naktī kaimiņi neļāva gulēt, nevarēja koncentrēties uz mācībām. Bet viņas mazā Linda vispār baidījās iet gulēt.
— Viņu suns atkal pie mums līda, — nomurmināja puika, cieši saspiezdams viņas jakas piedurkni. — Es ar kociņu vicinājos, gribēju padzīt, bet tas uz mani rūca, zobus rādīja…
Pagājušajā mēnesī viņa bija pilnīgi izsīkusi un, savākusi visu savu drosmi, devās pie iecirkņa inspektora. Lūdzās, teica: “Palīdziet, vairs spēka nav, tas nav iespējams.” Tas, par godu viņam, atbrauca tajā pašā dienā — un viņa pat priecājās, nodomāja, ka, lūk, beidzot būs miers. Viņš iegāja pie kaimiņiem aprunāties un… pazuda. Stundu nav, divas nav. Izgāja no viņiem tikai pret vakaru, seja sarkana, smaids kaut kāds neveikls.
— Tu, Anna, nelien pie kārtīgiem cilvēkiem, — viņš teica, izvairoties skatīties acīs. — Nu, kas tur, ka skaļi mūzika spēlē. Jauni, viņiem gribas izklaidēties. Čīkst jau par visu, pat šķaudīt nevar, uzreiz sūdzas.
Un viņa visu saprata. Skaidri kā dienā. Nauda taču visu nosaka, pat šeit, nomaļā ciematā. Bet ko viņa varēja viņiem pretī likt? Divas govis, kas bija viņas iztikas avots, neliels dārziņš un divi bērni uz rokām. Vīrs jau piecus gadus kā aizbraucis uz pilsētu peļņā un… kā ūdenī pazudis. Pat alimentus kārtīgi nesūta. Viņa viena griežas kā vāvere ritenī, cenšoties savilkt galus kopā.
Bet Annai bija spītīgs, izturīgs raksturs. Nolēma, ka, ja jau likums nepalīdz, tad risinās pati. Tajā pašā dienā viņa savāca visus viņu atkritumus, kas mētājās viņas teritorijā, lielos plastmasas maisos un ar spēku pārmeta tos atpakaļ pāri žogam. Un te viss sākās pa īstam…Inspektors atlidoja burtiski pusstundas laikā: “Tu ko, Anna, prātu pazaudēji? Viņiem tur sakari, nopietni, saproti?
Un tad viņa pirmoreiz patiesi nobijās. Ne jau par sevi — par bērniem. Stāvēja viņa savā izpostītajā pagalmā, cieši saspiezdama rokās tos pašus maisus.
— Ak, dēliņ, mīļais, labāk nesajaucies tu ar viņiem. Mēs viņiem esam nekas, tukša vieta, otrās šķiras cilvēki. Ko mēs pret viņiem varam likt? Neko.
— Es izaugšu, noteikti izaugšu, pelnīšu daudz, daudz naudas, nopirkšu mums lielu māju, un tad viņi man dejos! Redzēs vēl!
— Ej labāk, pasēdi ar māsiņu, palasi viņai grāmatiņu, — maigi viņa sacīja. Man uz tirgu jādodas, nauda mums vajadzīga, bez tās nekā.
Katru viņas dienu varēja sajaukt ar iepriekšējo. Celšanās četros no rīta, govju slaukšana, brokastu gatavošana bērniem, gatavošanās, un tad — garš ceļš uz tirgu. Piens, biezpiens, krējums, olas — tie bija viņu galvenie ienākumi. Tas jau nav pilsētā, kur mēneša beigās algas diena ir garantēta. Šeit izdzīvo, kā vari — griezies, skrien, citādi nekā.
Bet tie kaimiņi… Kā dadzis acīs, kā mūžīgs nemiera avots. Te viņu suns ielien vistu kūtī un iztrenkā visas vistas, te mūzika tā rīb, ka ausīs zvana, te vēl kas notiek. Reizēm pārņēma tāda bezcerība un nogurums, ka gribējās vienkārši nolikt rokas un nepiecelties. Bet nedrīkst. Nekādā gadījumā nedrīkst. Viņai taču bērni.
Tā arī tajā liktenīgajā dienā viņa, kā parasti, stāvēja savā vietā tirgū, pārdeva piena produktus.
Bija neizturams karstums, virs letēm sīcēja mušas, pircēju bija maz. Blakus sēdošās pārdevējas, tādas pašas nemaz nejaunas, dzīves nogurdinātas sievietes, klusi čukstējās savā starpā. Un tajā pašā brīdī pie tirgus pieturas skaļi rūkdams piebrauca vecs starppilsētu autobuss. Durvis ar čīkstu atvērās, un no tā izkāpa viens vienīgs pasažieris — vīrietis.
Garš, plecīgs, ar biezu, sakoptu bārdu. Seja stingra, pat drūma, bet acis — pelēkas, caururbjošas, vērīgas. Gaita viņam bija smaga, mazliet šūpojoša. Tādu viņa vienmēr uzreiz pazina — viņu ciemā daudzi caur to “iestādi” bija izgājuši.
Un pēkšņi viņas iekšienē kaut kas neizskaidrojami un satraucoši iedūrās — it kā neredzama atsperīte ar klusu klikšķis. Sēž viņa, skatās uz viņu, bet viņš, it kā sajutis viņas skatienu, pagriež galvu un arī skatās uz viņu. Un pēkšņi, pati nesaprazdama, kā tas notika, viņa atver muti un saka, uzrunājot svešinieku:
— Jūs droši vien no tālienes braucat?
Viņš it kā pārsteigts, ka ar viņu runā, bet tad īsi pasmīnēja:
— Jā, no ļoti tālienes. Jau trešo dienu ceļā esmu.
Viņa balss bija zema, mierīga, samtaini dziļa. No tās skaņas Annai pār muguru pārskrēja tirpas. Un no kurienes viņai tāda drošsirdība radās?
— Varat pie mums pārnakšņot, ja nav kur, — vārdi izskanēja, it kā paši no sevis. — Rīt mēs kurināsim pirtiņu, varēs nomazgāties. Es ar bērniem dzīvoju viena.
Pati sevi nepazina! Vai tad viņa traka palikusi — svešu vīrieti aicināt mājās, kur tikai bērni! Svešinieks uz brīdi apklusa, pēc tam klusi, gandrīz čukstus, jautāja:
— Un tu nebaidies? Es taču… Uzreiz redzams, no kurienes es.
— Nezinu, — godīgi atbildēja Anna, pati brīnīdamās par savu mieru. — Kaut kā nebaidos. Un ņemt jau pie mums nav īsti ko, nu, ja nu vienīgi tās govis.
Viņš pasmējās, un viņa seja acumirklī mainījās — kļuva jaunāka, laipnāka, acīs parādījās sīkas smaida krunciņas.
— Mani sauc Valdis.
— Anna, — viņa atbildēja, pamājot ar galvu.
Kamēr viņi gāja no tirgus līdz viņas mājai, viņa, pati nesaprazdama kāpēc, izstāstīja viņam visu savu dzīvi. Par vīru, kurš nodevis ģimeni, par bērniem, par tiem kaimiņiem, par traktoru… Viņš klausījās klusu, nepārtraucot, tikai ik pa brīdim pamāja ar galvu, un viņa klusēšana bija saprotoša, mierinoša. Kad viņi beidzot nonāca līdz vārtiņiem un viņš ieraudzīja visu to haosu — traktora pēdas, izmētātos atkritumus, pussagruvušo žogu, — viņa seja pēkšņi kļuva nopietna un drūma.
— Nu un lietas… — tikai noteica viņš. — Un sen viņi tā ar jums dara?
— Kopš atbrauca, — rūgti nopūtās Anna. — Ko gan es viena varu? Viņiem ir nauda, sakari, visatļautība…
Tobrīd uz lieveņa izskrēja bērni un ziņkārīgi ieskatījās svešiniekā.
— Mammu, kas tas ir? — bikli jautāja Linda, slēpjoties aiz brāļa.
— Tas ir onkulis Valdis, viņš šovakar paliks pie mums, — nedaudz samulsusi sacīja Anna.
— Labdien, — klusi noteica Linda.
— Sveika, meitenīt, — laipni pasmaidīja Valdis. — Kā tevi sauc?
— Linda. Vai jūs ilgi pie mums paliksiet?
— Kā sanāks, — viņš siltā balsī atbildēja. — Varbūt dažas dienas, ja mamma nebūs pretī.
Un viņš palika. Vispirms uz dienu, tad uz otru, līdz pagāja vesela nedēļa. Izrādījās — viņš ir īsts darba cilvēks: salaboja žogu, uzraka dārzu, pielaboja šķūni. Bērni viņu iemīlēja — Salvis mācījās no viņa vīrišķīgas lietas, bet Linda no koka atgriezumiem saņēma skaistu lelli, ar kuru tagad nešķīrās ne mirkli.
Kad Valdis tika galā ar kaimiņiem, tas vispār bija brīnums. Trešajā dienā tie atkal bija uzgriezuši mūziku tā, ka logi drebēja. Anna jau gribēja bērnus ievilkt mājā, bet Valdis piecēlās un teica:
— Iešu, parunāšu pa kaimiņu modei.
— Nē, Valdi, lūdzu, viņi taču traki! — sabijusies čukstēja Anna. — Tur visādi sargi, dīvaini tipi…
— Nekas, — mierīgi atteica viņš. — Es arī neesmu no biklajiem.
Viņš aizgāja, bet pēc piecpadsmit minūtēm mūzika bija apklususi, un viņš atgriezās, it kā nekas nebūtu noticis.
— Ko tu viņiem teici? — pārsteigta jautāja Anna.
— Vienkārši parunājām, — viņš smaidīja. — Paskaidroju, ka tā nav labi.
Un brīnums notika — no tās dienas viss mainījās. Miers, klusums, pat suns pie ķēdes. Kaimiņi sāka sveicināties un pat smaidīt. Kad Anna reiz neizturēja un pajautāja, kā viņš to panācis, Valdis smiedamies atbildēja:
— Teicu, ka mans brālis ir prokuratūrā un es pats desmit gadus strādāju…labāk neteikšu tev kur. Ja neapstāsies — būs traki.
— Un tas bija meli? — viņa pārsteigti vaicāja.
— Kāpēc meli? — viņš pasmaidīja. — Brālēns tiešām tur strādā. Tikai tālu.
Viņi abi iesmējās — tā, kā smejas cilvēki, kam kļuvis silti uz sirds. Un tieši tajā brīdī Anna saprata — viņa ir iemīlējusies. Patiesi, no sirds, tā kā jaunībā. Vakariem viņi sēdēja uz lieveņa, dzēra piparmētru tēju un runājās par dzīvi. Izrādījās, arī viņa dzīve nav bijusi viegla: sieva aizgājusi, darbu zaudējis, tāpēc klīdis, meklējot vietu, kur viņu pieņemtu.
Lasi vēl: 8 lietas, ko gudrai sievietei vecumdienās vajadzētu slēpt no visiem
— Neaizbrauc, — reiz sacīja Salvis. — Paliec ar mums!
Anna samulsa, bet Valdis tikai pasmaidīja:
— Ja mamma neiebilst, tad varbūt tiešām palikšu.
— Es neiebilstu, — klusi noteica viņa.
Drīz viņi apprecējās — klusi, bez lielas svinēšanas. Pat tie paši kaimiņi uzdāvināja skaistu porcelāna servīzi — kā izlīguma zīmi. Valdis atrada darbu bankā, dzīve pakāpeniski nostājās savās vietās. Reiz Anna, skatoties uz viņu, domāja: cik dīvaini — tieši no nelaimes sākas laime. No tā rīta, kad traktors izbojāja viņas pagalmu, sākās viņas īstā, mierīgā dzīve.
Tagad Salvis sauc Viktoru par tēti, Linda nešķiras no viņa ne soli, un pat kaimiņi kļuvuši draudzīgi. Viņi visi kopā sēž pie viena galda, smejas, dzīvo. Un pats galvenais — Anna vairs nav viena. Blakus ir cilvēks, kurš vienmēr aizstāvēs, atbalstīs un apskaus. Un viņa saprot: īstā laime ir nevis nauda vai vara, bet silta roka blakus, bērnu miers un pārliecība, ka rītdiena būs klusa un gaiša. Laime atnāk klusi — ne ar traktora troksni, bet ar lēniem soļiem pa putekļainu ceļu. Un paliek uz visiem laikiem.
